Esam nokļuvuši līdz tam, lai iepazīstinātu Jūs ar, mūsuprāt, 2012. gada labākajie ierakstiem
The Shins arī savā ceturtajā studijas albumā neko nesarežģī un nemēģina izgudrot jaunu divriteni. Viss skan tikpat lieliski kā agrāk un neviļus rodas jautājums - kāpēc gan labot to, kas nav saplīsis? Šķiet, šo pašu jautājumu sev ir uzdevis pats Mērsers, jo ir taču pagājuši pieci gadi kopš pēdējā albuma, nomainījies teju viss sastāvs, un klausītāji noteikti nevēlēsies dzirdēt kādus eksperimentus, saprotams, ka viņi grib vecos labos The Shins, un, kā reiz, tieši to viņi arī saņem. Albuma apskats.
Nešaubos, ka lielai daļai cilvēku ziņas par Bruklinas dueta otro albuma varēja izraisīt nelielu smīnu, jo pēc Bruises panākumiem (lielā mērā pateicoties tās izmantošanai kārtējā Apple produkta reklamēšanā) reti kuram bija drosme pateikt, ka kaut ko mēs vēl no viņiem sagaidīsim. Teiksim kā ir - ar Something grupa pilnīgi noteikti daudziem neticīgajiem parādīja, ka nebūs kārtējā grupa, kurai klāt karināt "one hit wonder" birku. Something ir izcils indie elektroniskās mūzikas albums, kas satriec ar pārliecinošu skanējumu un hitu pēc hita, jo tādu albumā netrūkst.
Pēc The Men mežonīgās debijas Leave Home, vīri ir sapratuši, ka, lai turpinātu tikpat braši kā iesākts, tad vienīgais, kas viņiem ļautu to izdarīt būtu melodiskums. Un kas gan notiek, kad tādi vīri vienā albumā sajauc gan dārdošus nepieradināta roka skaņdarbus ar melodiskiem un pat liriskiem meldiņiem? Veidojas pasakaini kontrastains, bet sabalansēts albums, kurā tādi enerģiski skaņdarbi kā Open Your Heart un Animal mijas ar pasakaini skaistiem un nomierinošiem, kā Country Song un Candy. Pēc šī albuma nemēģināsim vairs The Men ietilpināt kādā šaurā mūzikas žanrā, jo šie vīri spēlē visu, patiešām visu. Albuma apskats.
Gluži kā pēc pasūtījuma, pēc The Men plates seko vēl viens izcils rokmūzikas ieraksts - Vankūveras ģitāras/bungu dueta Japandroids himniskais Celebration Rock. Braiens Kings un Deivds Prouss arī šajā platē nodemonstrē savu neizsmeļamo enerģiju izliekot sevi līdz pēdējam ar šķietami trakām dziesmām, kuras viņi varētu spēlēt mūžīgi. Tieši šī neizsīkstošā enerģija padara viņus tik lieliskus. Celebration Rock pilnībā atbilst nosaukumam, jo albumā tiek svinēts un slavināts roks. Albuma apskats.
Sākšu ar galveno - The Haunted Man ir pagaidām Natašas Kānas labākais ieraksts, tomēr ir sajūta, ka tā vēl nav virsotne, un, es nezinu kāpēc, bet man visu laiku kaut kas saka priekšā, ka Natašas nākošais veikums Wilkinson gada albumu apskatā atradīsies vietā bez tā sešinieka blakus vieniniekam. Bet ja mēs vēl nesteidzamies notikumiem pa priekšu, tad The Haunted Man ir vienlaicīgi ārkārtīgi skaists un moderns ieraksts, kurā londoniete liek lietā visu savu uzkrāto pieredzi un nebaidās eksperimentēt. Tomēr dziesmā, kurā instrumenti tikai papildina Natašas burvīgo balsi un fascinējošo liriku, klausītājs tiek uzrunāts visvairāk. Laura viennozīmīgi ir plates augstākais punkts! Albuma apskats.
To, vai Tramp ir Šāronas Van Etenas labākais albums, es nevaru pateikt, jo tikai ar šo albumu es iepazino šo lielisko Ņūdžersijas dziesminieci. Jāsaka, ka albums nenāca viegli (to var redzēt februāra albumu apskatā, kurā viņu esmu pieminējis tikai pieminēšanas pēc), tomēr, kā tas dažreiz gadās, ir klikšķis, kas, kā iesizdams pa galvu, parāda pavisam citu ainu uz šo ierakstu. Šajā gadījumā klikšķis bija dziesma Give Out, kas mani vienkārši vienā brīdī tā uzrunāja, ka, izejot vēlreiz cauri visam albumam, es sapratu, ka esmu palaidis garām vienkārši debešķīgu indie folkmūzikas plati, kurā saturs, proti, lieliskie dziesmu teksti krietni valda pār iepakojumu, kas šajā gadījumā rada perfektu noskaņu.
Kādam noteikti varētu rasties jautājums, kā gan šādā kompānijā ir iemaldījies Jūdžins Makginess, kurš šogad nefigurē pilnīgi nekur un vispār nevienu īsti neinteresē? Tad nu lūk jāatbild, ka Makginess ir izdevis savu karjeras labāko veikumu, kuram vienreiz bija viņš jāieceļ saulītē, tomēr man nezināmu iemeslu dēļ Jūdžins nav kāpis ne augstāk, ne kritis zemāk. Dīvaini, jo The Invitation To The Voyage ir labākais popmūzikas albums, kāds šogad dzirdēts - gaumīgi un profesionāli meldiņi, kas varbūt dažreiz skan nedaudz vecmodīgi, tomēr tas nemazina faktu, ka atmiņā paliekošas dziesmas šis puisis rakstīt prot. Laikam jau tāds mūžīgi melnais zirdziņš Makginess paliks vienmēr, kaut gan pelnījis viņš būtu daudz vairāk, jo apņēmības un darba spara viņam netrūkst. Albuma apskats.
Līdzīgi kā augstāk minētā jaunskunga veikums, arī angļu puiku Weird Dreams debijas plate Choreography ir viens no gada nenovērtētākajiem ierakstiem. Viņi tik ļoti izklausās pēc amerikāņu blices, ka pat pirmajā brīdī rodas neliela neticība faktam, ka viņi patiesībā ir no Londonas. Lai vai kā, grupas spēlētais indie roks ir tik gaisīgs un brīvs, kas, grozies kā gribi, bet ir klasisks indie ieraksts, tomēr kaut kādā veidā parāda, ka indie mūzikā vēl ir iespējams izdomāt ko jaunu. Viennozīmīgi Choreography manā vērtējumā skan daudz inovatīvāk par nedaudz pārvērtēto Bruklinas puišu DIIV debijas plati Oshin, kurā tomēr nereti albuma klausīšanās laikā piezogas 'kaut kur jau dzirdēts' sajūta. Turpretim Choreography skan pārsteidzoši svaigi un interesanti.
Netipisks ieraksts, kas noteikti ir pieskaitāms pie gaumes lietas, tomēr droši vien prasītos kāds nebūt pamatojums tam, ko Maika Hārdesa (viņš arī Perfume Genius) otrais studijas albums dara augstajā 12. vietā. Izskaidrojums ir pat ļoti vienkāršs - dziesmas ir ārkārtīgi aizkustinošas, ka reizēm to garums (par divarpus minūtēm garāku dziesmu nav daudz) šķiet traucējošs, tomēr tieši tas ir iemesls, kāpēc šis albums gada laikā ir klausīts tik daudz. Bet ne jau nepārtraukta spēlēšana to ievietoja manā labāko albuma plauktiņā, jo jau pirmo reizi klausoties Put Your Back N 2 It tas likās tik patiess. Tas viennozīmīgi uzrunāja vairāk kā Hārdesa debija, grūti gan atbildēt kāpēc. Iespējams, šajā ierakstā Hārdess ir daudz tiešāks un atvērtāks, līdz ar to arī tuvāks un pievilcīgāks klausītājam.
Albums, kuru gada laikā vairākkārt salīdzināju un liku vienā plauktā ar iepriekš pieminētajiem The Men un Japandroids albumiem. Tagad saprotu, ka Attack On Memory ir daudz atšķirīgāks kā varētu šķist pirmajā mirklī. Cloud Nothings savā trešajā platē ir mainījušies līdz nepazīšanai, kļuvuši skarbi, smagi un ārkārtīgi nopietni. Attack On Memory nav nekāda viegla pastaiga un arī dziesmas nav tādas, kuras varētu drillēt ik dienu. Tieši tas arī atšķir šo ierakstu no iepriekš pieminētajiem - tas ir daudz personiskāks un drūmāks. Plate, kas pirmajā mirklī pat nedaudz atsit interesi, tomēr, pārvarot šo pirmo barjeru, Tavā priekšā paveras izcils punk roka ieraksts, kas samaisīts ar teju visiem iespējamajiem tā novirzieniem. Albuma apskats.
Iespējams 10. vieta šim jaunajam britu talantam, kas neierasti (ko nu kurš saprot ar talantu) nav izlīdis no X Factor fabrikas, ir pat nedaudz avansā, tomēr nevar neatzīmēt to, cik liels talants ir Džeikobam Kenedijam jeb vienkārši Džeikam Bagam. Džeiks neko jaunu neizdomā, bet gan pārsteidz ar savam vecumam (18 gadi) netipisku muzikālu izvēli - kārtīgs retro folkroks. Dažbrīd šķiet, ka Bags ir piedzimis nepareizā laikā, jo laikā, kad visapkārt valda "plastmasas mūzika", viņš vienkārši ņem un spēlē to, kas daudziem šķiet jau miris. Kā pats saka - viņa uzdevums esot aizvākt visu šovu drazu no kādreiz tik respektētajiem (kur tas laiks!) topiem, kur pirmajā vietā atradās nevis vislabāk noproducētākais un pārdotākais ieraksts, bet gan īsts muzikāls sasniegums. To Džeiks Bags jau ir sasniedzis - pirmajā nedēļā pēc albuma izdošanas viņš uzšāvās UK Top 40 pašā virsotnē.
Nu ko vēl lai pastāsta par Bušē jaunkundzi, kas visiem sen jau nebūtu zināms? Šī 24 gadus vecā jauniete no Vankūveras šogad figurē, šķiet, visur, un nezin kāpēc, bet man liekas, ka mūzika paliek otrajā plānā. Skumji, jo tieši ar izcilo mūziku Grimes kļuva par gada apspriestāko personu. Genesis un Oblivion ir vaļi, uz kuriem turas viss mākslinieces trešais albums Visions, kuru man kaut kā tomēr gribētos saukt par otro debiju, jo te vairs nav tā Klēra Bušē, kas bija abos iepriekšējos ierakstos - nevienam nezināma, jauna censone. Jau albuma apskatā minēju, ka Visions ir kā narkotika, kas arī izskaidro to, kāpēc es joprojām nevaru nodungot nevienu citu meldiņu no albuma bez abiem albuma gigantiem, lai gan pa miglai atceros, ka viss, kas skanēja bija apbrīnojami labs. Albuma apskats.
Nepelnīti aizmirsts ieraksts - Animal Collective turpinājums vājprātā lieliskajam Merriweather Post Pavilion, pēc kura, saprotams, viss izklausās viduvēji, tomēr mēģinot aizmirst visu, ko esi dzirdējis no grupas 2009. gada plates, saproti, ka Centipede Hz nav nemaz tik zemē metams ieraksts. Galu galā tādi meistardarbi kā Merriweather Post Pavilion netop katru gadu un būtu naivi uz to arī cerēt. Neskatoties uz dažām nesaprotamām melodijām, Centipede Hz piedāvā visu, ko grupa ir piedāvājusi visu laiku - mistiskus ritmus, interesantus instrumentu pielietojumus un brīnišķīgu albuma konceptu, kas vislabāk izpaužas tieši koncertā, kas tieši cēla šī albuma vērtību manās acīs. Albuma apskats.
Ariels Pinks pēc sapņaini noslēpumainās debijas 4AD izdevniecības paspērnē ar Before Today ļoti labi saprata, ka kaut ko tik lielisku viņš vēlreiz neradīs, tāpēc pievērsās šai problēmai itin radoši - sarakstot albumu, kas vairāk ir joks nekā nopietni uztverams mākslas darbs. Bet beigu beigās tieši tas ir pats pareizākais ceļš pa kuru iet pēc Before Today, jo principā iespējas izgāzties nav - tie, kas uztvers to kā joku neko nezaudēs, bet tie kas spēs šo albumu izprast, tajā nedaudz iedziļinoties, būs uzvarētāji, jo sapratīs, ka Mature Themes ir tāds pats meistardarbs kā Before Today. Jāraugās tikai no cita rakursa. Albuma apskats.
Nedaudz dīvaini par Džeku Vaitu runāt kā par debitantu, bet tehniski Blunderbuss ir Vaita solo debijas plate, lai cik dīvaini tas neizklausītos, kaut gan jau vesela dekāde pagājusi kopš iepazinām roka atdzīvinātājus The White Stripes. Daudz kas ir mainījies kopš deviņdesmito beigām un tas viss savā ziņā ir saklausāms šajā platē. Tajā nav ne noteikta stila, ne noskaņas, kaut gan tā priecīgākā tā noteikti nav. Platē neko jaunu neatradīsiet, bet Džeks tomēr pierāda, ka meistars viņš ir liels, kaut gan solo mākslinieks viņš vienkārši nevar būt, jo, klausoties šo opusu, nepamet sajūta, ka Džekam pie sāniem kādu vajag, vienalga, vai tā būtu Mega Vaita, Alisona Moshārta vai kaut Bensons. Albuma apskats.
Viena no grupas dalībnieku solo albumiem jau redzējām dažas vietas zemāk, proti, Daniela Rosena brīnišķīgo Silent Hour/Golden Mile EP. Daniels kopā ar kolēģiem gada laikā radīja vēl vienu šedevru - Grizzly Bear ceturto studijas veikumu Shields, kurā grupa, šķiet, atklājas kā nevienā citā. Mūžīgais jautājums gan par to, kas labāks Veckatimest vai Shields, paliek. Man gribētos teikt, ka labākā albuma nav - ir divi izcili albumu, pirmkārt, ar dažādu skanējumu un citu vēstījumu, kas tikai norāda uz grupas attīstību, khem, kā teica mūsu pašu Rainis - pastāvēs, kas mainīsies! Albuma apskats.
Ja mēs pasniegtu balvas, nu, piemēram, tādās kategorijās kā gada mūziķis(-e), gada koncerts, gada tvīts un tā tālāk, tad par šī gada mūziķi viennozīmīgi un bez apdomāšanās es pasludinātu Taju Segālu, jo ir jābūt iekšām gada laikā izdot trīs(!) izcilus albumus, kas godīgi sakot visi ir vismaz pirmā divdesmitnieka cienīgi, kaut arī tas būtu nekorekti pret pārējiem, tādēļ ja jānosauc viens pats, pats labākais Taja veikums, tad tas viennozīmīgi ir Slaughterhouse. Raupjš skanējums, nāvīgi teksti un neizsmeļama enerģija ir plates pamatā. Arī izcilu dziesmu radīšana Segāla kungam nesagādā problēmas - I Bought My Eyes un Wave Goodbye ir vienkārši briljanti starp pērlēm! Albuma apskats.
Frenks Oušens, izdodot savu debijas albumu, krietni aizēnojis sava pamatsastāva Odd Future nosacīto debijas plati The OF Tape, Vol. 2, kurā arī, starp citu, labākās dziesmas bija ar Oušena piedalīšanos. Ar to visu vēlos teikt tikai to, ka Frenks šogad ir labi pastrādājis. Par to liecina kaut vai, iespējams, visobjektīvākais gada albumu apkopojums Metacritic vietnē, kur apkopoti mūzikas apskatnieku, laikrakstu un portālu gada kopsavilkumi, un tieši Oušens šajā apkopojumā ir pārliecinošs uzvarētājs. Tas ir tikai pelnīti, jo Channel Orange ir izcila neosoula plate, kurā viss ir vienkārši perfekts. Gada labākā debija! Albuma apskats.
Bloom ilgu laiku bija mans gada favorīts, jo nekā skaistāka radīts šogad nebija. Pēc vienas un tās pašas formulas rakstot mūziku, Viktorija Legrāna un Alekss Skallijs kārtējo reizi liek visiem klausīties viņu radīto atvērtām mutēm, jo nav pilnīgi neviena, kas šim Baltimoras duetam varētu turēt līdzi dream pop žanrā. Tas ko viņi rada vēl joprojām ir unikāls, tas skan viegli un pasakaini, un, lai gan šis jau ir ceturtais grupas albums, es viņus sev atklāju no jauna, tādēļ nu jau sāk rasties jautājums, cik ilgi Beach House spēs latiņu tikai celt un celt? Godīgi sakot, man nav ne mazākās nojausmas, kas sekos tālāk, jo, redzot to, ka var radīt divus tik izcilus albumus pēc kārtas (Teen Dream un Bloom), manī nostiprinās pārliecība, ka viņiem pa spēkam ir sarakstīt vēl, un mums pat prātā nevar ienākt, kā tas varētu izklausīties. Albuma apskats.
Lonerism ir perfekts no pirmās līdz pēdējai sekundei, visā tā garumā - 51 minūtē un 53 sekundēs - tas klausītāju tur savā varā un liek to iemīlēt. Un kā gan neiemīlēsi to, kas tajā skan - Elephant, Feels Like We Only Go Backwards, Music To Walk Home By, Apocalypse Dreams un visas pārējās dziesmas ir šedevri pašas par sevi, kas pašu albumu līdz ar to padara par šedevru. Un Kevins Pārkers ir vienkārši monstrs, savādāk viņu nevar nosaukt, jo tas ko viņš ir radījis ir tīrs meistardarbs! Jau singlu topā pieminēju līdzību ar Džonu Lenonu un nevaru to nepieminēt arī šeit - kaut kas Pārkerā ir no leģendas un viņš to lieliski liek lietā, radot vienu no maģiskākajiem un labākajiem albumiem kādu esmu dzirdējis mūslaiku mūzikā; grūti kādam būs šo pārspēt tuvāko gadu laikā. Albuma apskats.
Labākie albumi. 1 - 20
1 Tame Impala – Lonerism
2 Beach House – Bloom
3 Frank Ocean - Channel Orange
4 Ty Segall Band – Slaughterhouse
5 Grizzly Bear – Shields
6 Jack White – Blunderbuss
7 Ariel Pink’s Haunted Graffiti – Mature Themes
8 Animal Collective – Centipede Hz
9 Grimes – Visions
10 Jake Bugg – Jake Bugg
11 Cloud Nothings – Attack On Memory
12 Perfume Genius – Put Your Back N 2 It
13 Weird Dreams – Choreography
14 Eugene McGuinness – The Invitation To The Voyage
15 Sharon Van Etten – Tramp
16 Bat For Lashes – Haunted Man
17 Japandroids – Celebration Rock
18 The Men – Open Heart
19 Chairlift – Something
20 The Shins – Port Of Morrow
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru