Kādu laiciņu iepriekš,proti, aptvuveni mēnešus divus atpakaļ Taja Segāla kungs jau izdeva lielisku albumu sadarbojoties ar Kalifornijas psiho-rokeri (vai šāds apzīmējums maz ir pieklājīgs?) Timu Presliju jeb White Fence, kurš, savukārt, arī izdeva savu solo albumu Family Perfume vēl pietam divos laidienos. Tas, ka šiem vīriem materiāls albumam pēc albuma netrūkst ir brīnišķīgi, tikai parasti kvantitāte ar kvalitāti ir gaužām nesavienojamas lietas. Tad nu lūk - Tajs Segāls ar savu pavadošo grupu lauž šo stereotipu un izdod vienu no labākajiem roka ierakstiem šogad!
Šim Kalifornijas garāžrokerim vispār ir ierasts lielas pauzes starp albumiem neieturēt un lai gan kopš 2008. gada Segāls ir izdevis trīs albumus, kas jau ir daudz priekš četru gadu griezuma, tomēr tur nav ņemtas vērā vēl visas sadarbības (piemēram, ar to pašu White Fence), kā arī šis pēdējais albums, kas tomēr apliecina, ka Tajs Segāls bez grupas un ar grupu ir divas dažādas lietas. Kur tad ir tā atšķirība? Elementāri, Vatson - Slaughterhouse ir pirmais albums, kuru viņš ir ierakstījis ar savu koncertos pavadošo grupu. Arī iepriekšējo albumu skanējums ir atšķirīgāks, bet jaunajā veikumā uzreiz ir jūtams veselas grupas pieskāriens, kas skanējumu padara daudzveidīgāku. Starp citu, Segāla grupā basu spēlē un bekvokālus iedzied arī lieliskais Mikals Kronins, kas pagājušogad debitēja ar lielisku plati.
Viena no Slaughterhouse pamanāmākajām iezīmēm ir raupjums, kas izpaužas gan muzikāli, gan tekstos, tostarp dziesmu nosaukumos un galu galā pats albuma nosaukums - slaktiņa nams - liek apdomāties, vai albums nebūs no īpaši smagā plaukta. Par to šoreiz nav jābaidās, jo lai cik baiss gribētu izklausīties Segāls, tomēr arī šajā veikumā viņš nav pazaudējis sev raksturīgo indie mūzikas melodiskumu, kas savienojumā ar nenopulētu skanējumu un dažbrīd pat histērisku dziedājumu rada elegantu kombināciju, bet tajos brīžos, kad Segāls dzied savā ierastajā balsī, sāk piezagties sajūta, ka tieši šādi izklausītos Bītli ja spēlētu tuč tuč smagāku mūziku, kas īpaši dzirdams albuma vidusdaļas kompozīcijā Tell Me What's Inside Your Heart. Plate iesākas ar skaņu mudžekli dziesmas Death ievadā, kas nemanot pārlec izcilā skaņdarbā, uzdodot albuma kopējo toni. Tālāk seko, manuprāt, viena no šī gada spēcīgākajām dziesmām I Bought My Eyes, kurā izpaužas viss grupas varējums un pat vēl vairāk (līdzīgi arī Wave Goodbye). Tās būtu tās dziesmas, kas perfekti atbilstu singla statusam un kuras dotu ieskatu tajā, kas Tevi sagaida albumā.
Izdošanas datums - 26. jūnijs, 2012
Izdevējs - In The Red
Albuma garums - 39:22
Viena no Slaughterhouse pamanāmākajām iezīmēm ir raupjums, kas izpaužas gan muzikāli, gan tekstos, tostarp dziesmu nosaukumos un galu galā pats albuma nosaukums - slaktiņa nams - liek apdomāties, vai albums nebūs no īpaši smagā plaukta. Par to šoreiz nav jābaidās, jo lai cik baiss gribētu izklausīties Segāls, tomēr arī šajā veikumā viņš nav pazaudējis sev raksturīgo indie mūzikas melodiskumu, kas savienojumā ar nenopulētu skanējumu un dažbrīd pat histērisku dziedājumu rada elegantu kombināciju, bet tajos brīžos, kad Segāls dzied savā ierastajā balsī, sāk piezagties sajūta, ka tieši šādi izklausītos Bītli ja spēlētu tuč tuč smagāku mūziku, kas īpaši dzirdams albuma vidusdaļas kompozīcijā Tell Me What's Inside Your Heart. Plate iesākas ar skaņu mudžekli dziesmas Death ievadā, kas nemanot pārlec izcilā skaņdarbā, uzdodot albuma kopējo toni. Tālāk seko, manuprāt, viena no šī gada spēcīgākajām dziesmām I Bought My Eyes, kurā izpaužas viss grupas varējums un pat vēl vairāk (līdzīgi arī Wave Goodbye). Tās būtu tās dziesmas, kas perfekti atbilstu singla statusam un kuras dotu ieskatu tajā, kas Tevi sagaida albumā.
 |
| Ty Segall Band |
Izdevējs - In The Red
Albuma garums - 39:22
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru