Turpinām gada kopsavilkumu ar 30, mūsuprāt, spilgtākajām gada kompozīcijām.
Šķiet, nav bijis tāds gads, kad mūzikas pasaules cienītājus visā pasaulē sasniedz kāda jauna muzikāla apvienība no Skandināvijas. Īpaši pirmrindnieki šajā apriņķī ir zviedri, kuri arī šogad parūpējušies par lielisku mūziku ziemeļnieku tik ļoti iecienītajā elektroniskās mūzikas žanrā. Niki And The Dove ir apvienība no Stokholmas, kas spēlē vienkārši apburošu elektronisko deju mūziku, kurai lieliski papildina Malinas Dālstrēmas debešķīgais vokāls. Tomorrow ir tikai viens no izcilā singlu biruma grupas debijas albumā Instinct, tomēr tieši tas vislabāk atspoguļo kopējo ieraksta atmosfēru.
Nerimstošas diskusijas ir par to, vai trokšņaini roķīgo The Men otrā albuma tituldziesmas ievads ir nosperts no The Buzzcoks grāvēja Ever Fallen In Love. Varbūt, kā tā (sauksim to par draudzīgu nošu dalīšanu, kā nekā brīvu un neizmantotu motīvu mūzikā paliek arvien mazāk), tomēr šiem vīriem ir izdevies šīs notis padarīt dzīvākas un lustīgākas. Skanot Open Your Heart, vienkārši nav iespējams nosēdēt mierīgi - ne gluži dejojamais gabals, tomēr zināmas fiziskas aktivitātes tas pieprasa.
Mančestras producents Endijs Stots šogad parūpējās par lielisku ambientās/elektroniskās mūzikas plati, kas ne tikai spēj radīt spēcīgas noskaņas, bet arī būt kā laba fona mūzika. Nedaudz prātā nāk Hamburgas producenta Pantha Du Prince (Hendriks Vēbers) pēdējā plate Black Noise, kas bija īsts meistardarbs. Luxury Problems pēc savas uzbūves un ritējuma mierīgi varētu būt atrodama arī Vēbera ierakstu sarakstā. Luxury Problems noskaņa ir maģiska, skanējums ir it kā tāls un neaizsniedzams, ik pa brīdim ieskanoties tieši blakus.
Albuma nosaukums (kas ir arī dziesmas nosaukums) šajā gadījumā pilnīgi noteikti nav attiecināms uz pašu Rufusu Veinvraitu, kurš nebūt nav ārpus spēles, jo ar savu pēdējo albumu viņš ir pierādījis tieši pretējo, būdams labā formā un ar tikpat izcilu mūzikas sacerēšanas spēju kā agrāk. Out Of The Game to tikai ar apliecina, kura asprātīgajā video piedalās pat Helēna Bonema Kārtere un pats Rufuss dažādos ampluā.
Pārlieku ellīgs nosaukums brīnišķīgai un skaistai klasiska indī roka dziesmai, bet acīmredzot Londonas kvartetam Weird Dreams tieši tāds licies vispiemērotākais šim gabalam. 666.66 būtībā ir vienkāršs pēc savas uzbūves gluži kā viss grupas debijas ieraksts Choreography un principā mēs varētu paņemt ikvienu kompozīciju no šī albuma un ievietot šī topa 26. vietā - ne augstāk, ne zemāk netiek nolaista latiņa visa albuma garumā, tāpēc šīs dziesmas vietā tikpat labi varētu būt arī Little Girl, Michael vai Holding Nails.
Kurš gan nav dzirdējis fun. izpildīto We Are Young, kas noteikti nosaucama par vienu no vasaras himnām. Ja tagad tā liekas patiešām atspēlēta un klausīties to negribēsies vēl ilgu laiku, tad nevar noliegt, cik lieliski tā izklausījās vēl pirms nonākšanas apritē. Un tā kā pārējais Some Nights materiāls ir pat nedaudz garlaicīgs, šī kompozīcija ņujorkiešus var pat gribot negribot iesviest "one hit wonders" grozā.
Tieši ar šo singlu tika pārtraukts nedaudz ieilgušais The Shins klusuma periods piecu gadu garumā, un jāsaka, ka Simple Song tikai apliecināja Džeimsa Mērsera talantu. Dziesmas nosaukums jau pats par sevi apstiprina to, ka (banāli, bet tā nu tas ir) viss vienkāršais ir ģeniāls, tomēr tikai retais var būt vienkāršs - The Shins tieši tādi ir un būs, par to nu es nešaubos!
Portlendas skanīgie rokeri Menomena turpina ieturēt slaidu līkni, izdodot solīdu albumu pēc albuma. Moms ir piektais grupas studijas veikums, kas veidots pēc līdzīga principa kā 2010. gada priekšgājējs Mines - dziesmas ar augošu intensitāti un eksplodējošu piedziedājumu. Tā nu labākais šīs koncepcijas piemērs no albuma ir lieliskais Plumage, debešķīgs rokmūzikas paraugdemonstrējums.
Kurts Vāgners ar draugiem turpina radīt lieliskas melodijas, kuras perfekti papildina cienījama kunga atpūtu pie viskija glāzes un cigāra. Tomēr ne jau tikai šai auditorijai ir radīta Lambchop mūzika, tā ir ikvienam, kas jūtas tai nobriedis, jo tie nav elementāri ģitāru rifi ar mežonīgu bungu saspēli, bet gan nogatavināta un noturēta, gluži kā labs vīns. If Not I'll Die ir pilns pārdomu un atmiņu.
Frenkijas Rouzas maigi maģiskā ģitārspēle un nedaudz miglainais skanējums nevar atstāt vienaldzīgu un ja vēl klāt pieliekam Rouzas brīnišķīgo vokālu, tad komentāru nav vispār. Un tā tam laikam arī būtu jāskan, jo ne velti Frenkijas solo debijas albuma nosaukums ir Intersellar (lasi: starpzvaigžņu telpa), tas patiešām ir kas tāds, ko varētu klausīties mazie zaļie vīriņi miljoniem gaismas gadu attālumā no mums. Ja tā, tad kungiem ir visnotaļ laba gaume!
"I Drink to Remember, I Smoke to Forget" - it kā vienkārši, bet lai uzrakstītu tādu liriku tomēr jābūt kādai dzīves bagāžai, pieredzei. Jaunajam angļu dziesminiekam Džeikam Bagam (Džeikobs Kenedijs) jau savos 18 gados šāda pieredze ir uzkrāta. Arī muzikāli Bags, izmantojot vien ģitāru un bungas, sasniedz augstāko virsotni, turklāt vēl ieklausoties viņa balsī, prātā nāk tāds mūzikas dižgars kā Bobs Dilans.
Nereti gadās tā, ka ne tajos spēcīgākajos albumos atrodams arī pa kādai pērlei. Lielisks piemērs ir The Maccabees gada sākumā izdotais albums Given To The Wild, kas noteikti nebija tas veiksmīgākais ieraksts, tomēr dziesma Pelican ir īsts šedevrs! Grūti pat noformulēt, kas tieši piesaista dziesmā, varbūt tā ir brīnišķīgā ritma pāreja, varbūt kas cits, bet viennozīmīgi dziesma uzrunā!
Maiga un absolūti vienkārša klavierspēle ir pamatā Grizzly Bear solista Daniela Rosena izpildītajā Saint Nothing no viņa sola minialbuma Silent Hour/Golden Mile, kas, manuprāt, ir šī gada labākā miniplate. Aizkustinoši vārdi un pat viegla smeldze - tas viss ir šajā kompozīcijā, kura ir ārkārtīgi dziļa un spēcīga.
Vēl pavisam svaigā atmiņā grupas pagājušogad izdotais ceturtais studijas ieraksts Suck It And See, bet šogad angļu vīri paspēja izdot pārpalikumu (ja tā to var nosaukt) no albuma. Par pārpalikumu to saukt patiesībā būtu nekorekti, jo, kā zināms, pārpalikumi parasti ir nevajadzīgi un nederīgi, tomēr R U Mine? ir kas vairāk. Tas ir pierādījums grupas spējai transformēties un radīt skanīgu singlu pēc singla, tāpēc jā šis būtu bijis atrodams platē, tas noteikti būtu viens no albuma labākajiem ierakstiem.
Daudzi šajā dziesmā Kevinu Pārkeru, izdziedot vārdus "it feels like we only go backwards", pavisam neapzināti jauc ar pašu Lenonu. Un patiešām līdzība ir dzirdama. Vēl jo baisāk kļūst, kad noskaties video šai dziesmai, kas ārkārtīgi atgādina Bītlu apreibinošo video ne mazāk apreibinošajai dziesmai Lucy In The Sky With Diamonds. Saproti jau ka stulbi un neticami, bet ik pa brīdim piezogas domas, ka Lenons mūs šodien uzrunā caur Pārkeru.
Give Out ir stāsts. Tā nav tikai dziesma ar kaut kādu pantiņu un lipīgu piedziedājumu, tā pēc uzbūves atgādina klasisku dramatisko darbu - ir kompozīcija, sarežģījums, varbūt arī atrisinājums - tas lai paliek pēc katra izvēles. Un kārtējo reizi jāpiemin vienkāršība, kas ir dziesmas pamatā, ar to tomēr var sasniegt ellīgi daudz un rezultāts galu galā ir brīnišķīgs.
Līdzīgi kā augstāk minētais skaņdarbs, arī Bat For Lashes dziesma Laura vairāk atgādina stāstu, mazāk - dziesmu. Nataša Kāna to burtiski izstāsta katram klausītājam, tāpēc tā ir tik personiska un aizkustinoša. Tas arī viss, pārējais ir vienkārši jāsaklausa un jāizbauda.
Uh, kas šī dziesma būtu bez lieliskā bungu fona visas dziesmas garumā ar slow down efektu pašās beigās? Izcils skaņdarbs no Deerhunter ģitārista Loketa Dž. Pāndta (neesmu īsti drošs, ka esmu pārlatviskojis pareizi...), kurš pamatgrupas attelpas brīdi izmanto lietderīgi un šogad klajā laida lielisko Spooky Action at a Distance, no kuras arī ir Strangers. Kas zīmīgi - zemāk redzamais video nemaz nav oriģinālais dziesmas videoklips, kā biju domājis ilgi jo ilgi, tomēr, manuprāt, tieši kā Ņujorkas reklāmas rullīša audio noformējums tas būtu izcils!
Vēl pirms Met Before bija uzradies uz divām stundām aizgrābjošais video, kuru Tu vari kontrolēt pats un noteikt to, vai Karolīna Polačeka iegūs sev boifrendu vai tomēr pabeigs zinātnisko atklājumu (pa vidu izejot cauri simts citiem scenārijiem), es sapratu, ka šim gabalam piemīt viss, kas izcilam singlam var piemist - nepilnu trīs minūšu garums, atraktivitāte, pielīpoša mel'dija, lielisks piedziedājums un, protams, arī šis interaktīvais video. Kā gan var palikt vienaldzīgs pret šo dziesmu?!
Šķiet šī gada modīgākā lieta (it īpaši hipsteru un droši vien arī salaveču aprindās) ir klausīties Klēru Bušē jeb Grimes. Cits to dara aiz mūzikas mīlestības, cits aiz sava statusa noturēšanas, bet par to, ka Bušē jaunkundze, kurai bija jābūt arī Latvijā (bet nebija), par sevi šogad ir likusi manīt pamatīgi. Un tieši Visions (kopā ar Oblivion, protams) ir nodrošinājis viņai iespēju beidzot ar savu trešo studijas albumu uzkāpt pašā slavas zenītā. Katra ziņā pelnīti, jo iekš Genesis parādās Grimes spēja radīt perfektu popmūzikas singlu, neieslīgstot dažādās klišejiskās mūsdienu popmūzikas galējībās.
Noteikti atceramies pagājušā gada vienu no patīkamākajiem pārsteigumiem angļu mūzikā Wolf Gang, kuru debijas plate bija pilna neizsmeļamu singlu. Šogad man garām arī nevarēja paslīdēt kāds angļu spīdeklis Jūdžins Makginess, kura trešais studijas ieraksts The Invitation To The Voyage bija kas stipri līdzīgs - singls pēc singla, kas varbūt nedaudz aizmālē acis uz albuma patieso kvalitāti, tomēr ko tur daudz - tik kvalitatīvas un baudāmas popdziesmas šogad reti kurš ir spējis radīt. Lion ir tikai viena no tādām, bet tikpat labi te varēja atrasties arī Shotgun vai Thunderbolt, vai jebkura cita no albuma pērlēm.
The Hours varbūt nav tas pamanāmākais plates skaņdarbs (labāko kārtā varbūt varētu izcelt Myth, Lazuli vai Wild), tomēr klausoties Bloom, katru reizi arvien vairāk izkristalizējās tieši The Hours. Kāpēc tieši šī dziesma būtu dīvains jautājums, ja visa plate ir izcila no pirmās līdz pēdējai sekundei, tāpēc katram no albuma noteikti var būt sava mīļākā kompozīcija.
Grizzly Bear šarms ir tajā, ka viņi apbur ar kaut ko neredzamu un neaprakstāmu, tieši tā kā tas ir šajā gadījumā ar Yet Again - tā ir lieliska dziesma, burvīga dziesma, bet vienkārši nav iespējams pateikt kāpēc. To var saukt par subjektīvu viedokli bez pamatojuma, tomēr iemetiet ausi tajā paši un uzrakstiet, kas jūs uzrunāja. Ja vien spējat, izņemot replay spiešanu vēlreiz un vēlreiz.
Pēc žilbinošās debijas 2010. gadā Ariels Pinks (Ariels Markus Rozenbergs), ieturējis svēto gada pauzi, šogad atgriezās ar jaunu plati, kas ir kas pilnīgi cits un atšķirīgs no debijas plates. Albums nav draudzīgs radio formātam, tomēr ir dažas izcilas pērles. Viena no tām ir plates tituldziesma Mature Themes, kas ir bezgala skaista kompozīcija par, tieši tā, nobriedušām lietām. Ariela harisma staro viscaur dziesmai un liek pat nedaudz pasmīnēt, jo nopietni es nespēju uztvert pat šo dziesmu, kas arī ir viņa trumpis - Rozenbergs lieliski šajā albumā ir spējis radīt izcilas kompozīcijas tā, pa jokam.
Mežonīgs un ugunīgs roks visus šos gadus kopā ar The White Stripes, Raconteurs un The Dead Weather Džeku Vaitu ir aiznesis pie idejas radīt pašam savu solo plati, kurā uzjaukt pamatīgu stilu kokteili, kura pamatā tomēr ir un paliek ģitāra. Tieši šis instruments ir mežonīgā Sixteen Saltines pamatā, kas iespējams ir vienīgā kompozīcija visā albumā, kas atgādina par vecajiem laikiem. Nostalģija tomēr dara savu...
Bad Religion sākas nemanāmi ik pa laikam iegūstot klāt kādu instrumentu, kamēr kulminācijā ieskanas bungu dobjā rīboņa un ar Džeksona cienīgu izsaucienu dziesma noslēdzas, un ja vēl iedziļināmies vārdos, tad dziesma paliek galvā uz ilgu laiku. Skaņdarbs, kuru nākas sagremot diezgan līdz tiec ar to skaidrībā. Frenks Oušens ir izcils dziesminieks, tur nu nav ko piebilst!
Atšķirībā no Feels Like We Only Go Backwards, dziesma Elephant ir viscaur Tame Impala gabals, un nekādas īpašas atsauces tas sevī nenes. Dziesma iesākas ar tik neatvairāmu ģitāras rifu, kas caurvij visu turpmāko skanējumu, principā tas ir dziesmas pamatā. Vārdu sakot, Elephant ir vienkārši spēcīga kompozīcija, kura iespējams visvairāk 'izlec' no Lonerism skanējuma, tikai šajā gadījumā, nevis izkrīt no kopējā skanējuma, bet gan ir meistardarbs citu nedaudz, nedaudz mazāku meistardarbu vidū.
Tieši tikai 2 minūtes garais Hood ir izcils visos skatpunktos, no kuriem uz to skatāmies, dziesmai ir lielisks teksts un brīnišķīga mūzika, tas ir burtiski nevainojams. Protams, tai ir savdabīgs video un vispār raugoties no tā konteksta, kāds ir Maiks Hārdess, dažam labam vecmodīgi domājošam īpatnim tas varētu šķist vienkārši nepieņemami, tomēr viņš rada skaistu mūziku, kurā nav vietas kaut ko vēl šķirot.
Pilsonis, kurš šogad ir strādājis viscītīgāk, Tajs Segāls ir radījis trīs izcilus albumus un būtu tikai dīvaini ja vismaz viena dziesma no šiem albumiem pati par sevi arī nebūtu lieliska. Godīgi sakot, tādu dziesmu šajos albumos ir pa pilnam, bet tieši I Bought My Eyes sevī ietver visu, visu to pie kā šogad smagi ir strādājis Tajs. Tā ir nežēlīga ģitārmūzika, ķērcošs vokāls, bet tomēr tik melodiska un fascinējoša savā būtībā. I Bought My Eyes ir pēc visiem labākajiem punk mūzikas kanoniem radīts gabals, kas aizver ciet muti visiem tiem, kas bļaustās visapkārt: pankroks ir miris! Nē, draugi mīļie, tas ir vairāk kā dzīvs!
Nu nav jau tā, ka Baltimoras eksperimentālās mūzikas dievi Animal Collective šo gadu varētu pavisam norakstīt, lai gan vēl vienu Merriweather Post Pavilion viņi neradīja. Tomēr ir dziesma, kura šogad ir vienkārši nepārspējama - Today's Supernatural ir vienkārši meistarklase, kas stāv klāt gan My Girls, gan Brother Sport. Dziesmas hipnotizējošākais motīvs, kas mani ir vienkārši apbūris, ir Avey Tare histēriski izdziedātais "le le le le le leeeet go". Tāpat apbur arī tikai šai grupai raksturīgā mūzika, kurā tiek izmantoti milzum daudz instrumentu, turklāt apvienoti jaukā elektroniskā mērcītē. Bravo!
Labākie singli. 1 - 30
1 Animal Collective – Today’s Supernatural
2 Ty Segall Band – I Bought My Eyes
3 Perfume Genius – Hood
4 Tame Impala – Elephant
5 Frank Ocean – Bad Religion
6 Jack White – Sixteen Saltines
7 Ariel Pink’s Haunted Graffiti – Mature Themes
8 Grizzly Bear – Yet Again
9 Beach House – Hours
10 Eugene McGuinness – Lion
11 Grimes – Genesis
12 Chairlift – Met Before
13 Lotus Plaza – Strangers
14 Bat for Lashes – Laura
15 Sharon Van Etten – Give Out
16 Tame Impala – Feels Like We Only Go Backwards
17 Arctic Monkeys – R U Mine?
18 Daniel Rossen – Saint Nothing
19 The Maccabees – Pelican
20 Jake Bugg – Two Fingers
21 Frankie Rose – Night Swim
22 Lambchop – If Not I’ll Die
23 Menomena – Plumage
24 The Shins – Simple Song
25 Fun. – We Are Young (Ft. Janelle Monáe)
26 Weird Dreams – 666.66
27 Rufus Wainwright – Out Of The Game
28 Andy Stott – Luxury Problems
29 The Men – Open Your Heart
30 Niki And The Dove – Tomorrow
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru