Pēc gada labāko singlu izzināšanas, nu pienācis laiks gada albumiem. Kurš būs Wilkinson pirmais gada albums?
20
Shabazz Palaces - Black Up [Sub Pop]
Šie vīri ir jau kārtējie pēdējo gadu laikā, kas parāda kā jāizklausās īstam hip-hopam, nevis tam, kas ir komercializējies līdz absolūtai jēluma pakāpei. Vēl jo vairāk - Shabazz Palaces mūzika un skanējums ir tik bagāts un piesātināts, kas šajā žanrā ir nedaudz neparasti. Kopumā labākais hip-hop albums šogad, kas man, ne īpaši kvēlam šī žanra fanam, ir iepaticies ļoti, ļoti.
19
James Blake - James Blake [A&M/Atlas]
Šis britu jaunietis jau pagājušogad mūs sagatavoja savai šī gada debijai ar trijiem lieliskiem EP. Vēl arī BBC Sound Of 2011 jauno mūziķu topā piekāpās tikai Jessie J un tad arī bija sagatavota auglīga augsne debijas albuma iznākšanai. Savā debijas albumā Bleiks ir lakonisks un precīzs. Klausītāju pārņem maigās basu un nepieradinātās dabstepa skaņas, kas dažubrīd pārvēršas itkā nesaprotamā skaņu kombinācijā, kas tieši piedod oriģinalitāti tieši viņa mūzikai.
18
Gang Gang Dance - Eye Contact [4AD]
Nākošie Wilkinson Gada Albumu topā jau gan ir pieredzējuši ekperimentālisti un pēdējais studijas albums ir jau piektais viņu veikums. Albuma septiņas dziesmas var iedalīt tādās kā atsevišķās daļās, katrā ir savs - cits - stāsts, kuras, savukārt savieno, īsi, aptuveni minūti gari, muzikāli fragmenti. Gluži kā jau singlu topā pieminētais Glass Jar, arī pārējie albuma skaņdarbi ir maģiski un rada brīnumainu atmosfēru visa albuma garumā.
17
M83 - Hurry Up, We're Dreaming [Mute]
Entonijs Gonzaless turpina radīt sapņainu mūziku. Klausoties jaunāko veikumu tā vien šķiet, ka tas ir iepriekšējā, arī lieliskā 2008. gada albuma Saturdays = Youth turpinājums, turklāt kāds! Divās daļās, ar vienu no gada labākajām dziesmām priekšplānā veselas stundas un trīspadsmit minūšu garumā. Ja vēl neesi to noklausījies, tas būs īsts piedzīvojums!
16
Bombay Bicycle Club - A Different Kind Of Fix [Island/Universal]
Pēc nedaudz nesaprotama turpinājuma lieliskajai debijai, šogad Londonas zēni (un meitene) atgriezās ar jaunu plati. Manuprāt, A Different Kind Of Fix ir labākais, ko vīri ir radījuši. Saprotams, ka tas ir labāks par lēnīgo šūpuļdziesmu albumu Flaws, bet tas ir arī galvas tiesu pārāks par debijas albumu. Vīri ir auguši meistarībā, ir atrasts savs optimālais skanējums un nu viņiem ir arī pašiem sava vasaras himna - Shuffle.
15
Bon Iver - Bon Iver [4AD/Jagjaguwar]
Kāpēc cildinātais un aprunātais Bon Iver otrais studijas albums, kurš arī plūcis laurus daudzos no gada topiem (kopā ar PJ Harvey un Wild Beasts), Wilkinson gada noslēgumā tikai piecpadsmitais? Vai nu es šo albumu nesapratu, vai man vēl vajadzīgs kāds laiciņš, lai to sagremotu. Albums neklausās viegli un, līdzīgi kā ar Horrors jauno ierakstu, tam ir jākoncentrējas pilnībā. Nevar kaplēt dilles vai mazgāt vannu klausoties šo plati, tajā ir jāiedziļinās un jāieklausās, lai gan, jo vairāk es klausos, jo vairāk es sliecos spriest, ka intīmo, Viskonsīnas meža būdiņā ierakstīto, For Emma, Forever Ago šim nepārspēt.
14
The Weeknd - House Of Balloons / Thursday [Self-Released]
Abels Tesfaje parūpējies par to, lai arī šogad RnB skanētu daudz savādāk kā pieņemts. Ja pagājušogad tas bija How To Dress Well ar savu lielisko debiju, tad šogad viņa vietu uz skatuves nomainījis tieši Weeknd. Toronto mūziķis gada sākumā izdeva debijas miksteipu House Of Balloons, kas ātri vien ieguva popularitāti un augstus novērtējumus, bet gada otrajā pusē parūpējās par cienīgu turpinājumu Thursday izskatā. Tieši tāpēc Wilkinson topā abi Weeknd šī gada albumi, kuri varētu būt arī viens veselums.
13
Holy Ghost! - Holy Ghost! [DFA]
Albums, kura vērtība visa gada laikā ir kāpusi vairāk kā divas reizes. No divpadsmitās vietas aprīļa mēnesī (atceramies, ka tā mēneša uzvarētāji tUnE-yArDs atrodas deviņas vietas zemāk) līdz trīspadsmitajai vietai visa gada topā. Varbūt nedaudz pārspīlēti, bet esmu pārāk sajūsmināts, lai liktu šos ņujorkiešus kur zemāk. Atskārsme, cik šis puišu debijas veikums tomēr ir labs man nāca kādā vasaras braucienā uz Tukumu, kur mašīnā bija pagadījies šis albums manā iPod. Tā nu noklausījies visu albumu toreiz, skandēju viņu dziesmas vēl šodien. Tāds ritmiskums un balss, kas ir lieliska kombinācija, lai paliktu atmiņā uz ilgāku laiku. Kā redzam, ne pēc pirmās reizes.
12
Real Estate - Days [Domino]
Izauguši savā skanējumā, pakoncertējuši un (vismaz daži) izdevuši savus solo ierakstus, Ņūdžersijas bīčrokeri Real Estate šogad izdeva turpinājumu 2009. gada debijai. Nobrieduši skanējumā vīri izklausās daudz pārliecinošāk kā pirms diviem gadiem un rodas tādi izcili singli kā It's Real un Green Aisles. Nedaudz žēl, ka albumā netika iekļauts demo skaņdarbs Blue Lebaron, kas spēcīgo singlu rindas pastiprinātu vēl vairāk.
11
Kurt Vile - Smoke Ring For My Halo [Matador]
Kurts Vails šo gadu varētu saukt par vairāk kā izdevušos. Nu vismaz skaidrs ir tas, ka gausties jau nu noteikti nevajadzētu. Itkā klusām izdevis savu ceturto albumu, bet nevarētu teikt, ka pilnīgi visi lauza krēslus aiz sajūsmas, albums tika atzīts par labu esam, bet bez lieka pompa. Tomēr gada beigās ir redzams, ka albums ir iekarojis daudzu mūzikas apskatnieku un klausītāju simpātijas un tas atrodas topu augšgalos. Un kā nu ne, ja viss atkal tiek paveikts ar vienkāršību un sirsnību.
10
Cults - Cults [In The Name Of/Columbia]
Viens no gada labākajiem debijas albumiem šajā gadā nācis no Ņujorkas jauniešu, Braiena Obliviona un Madelainas Follinas, puses. Līdzīgi kā augstāk pieminētais Džeimss Bleiks, arī Cults savu debijas albuma augsni gatavoja jau pagājušogad, kad tika izdots Cults EP viņu Bandcamp lapā. Arī Pitchfork viņus atzina par šī gada daudzsološākajiem debitantiem, un, kā mēs redzam gada beigās ar svaigu skatu, tas nebija melots. Sešdesmito gadu reinkarnācija un brīnišķīgs izpildījums ir albuma veiksmes pamatā. Un viņiem ir lielisks ķēriens radīt absolūti lieliskus dungojamos gabalus, kas klausītājam iepatīkas pašam nezinot tos vienkārši dungojot.
9
Arctic Monkeys - Suck It And See [Domino]
Angļu Strokes, iespējams, ar savu pēdējo studijas veikumu jau būs krietni apsteiguši savus jaunības elkus, lai gan paradoksāli Wilkinson topā atrodas zem viņiem. Vienkārši kopumā Arctic Monkeys ir spējuši noturēt lielisku stāju un radīt albumus, kas kļūst labāki ar laiku, kā labs vīns. Tieši tāpat ir ar Suck It And See - ja pirmajā mirklī šķiet, ka albums ir pārlieku maigs šiem Šefīldas vīriem, tad jau pēc laika nāk atskārsme, ka nav jau vairs viņi tie divdesmitgadnieki, kas bija uzsākot savu spīdošo muzikālo karjeru, un ir jāatzīst, ka katram dzīves periodam sava mūzika. Patiesībā tāds I Bet That You Look Good On The Dancefloor viņu izpildījumā ierakstā liktos kaut kas dīvains. Suck It And See ir pilns pārdomu mūzikas, tāds kā maigs lūzuma punkts karjerā. Pat nosacīti 'smagās' dziesmas vairs neizklausās tik trakas un mežonīgas. Tīrs angļu roks.
8
Wolf Gang - Suego Faults [Atlantic]
Nepamanīts un ne līdz galam novērtēts. Tā varētu raksturot brita Maksa Makeligota jaunās domubiedru grupas debijas albumu. Dzirkstošs un nerimstošs popmūzikas veikums, kas parāda, kādai jāizklausās īstai popmūzikai, nevis tam, kas tagad jau ir aizgājis līdz mistiskam klubu/tehno un izkropļota repa veidojumam. Wolf Gang ideālais laiks būtu bijis iepriekšējā dekādē un tad viņus noteikti atcerētos ar nostaļģiju. Bet nekas jau nav nokavēts - arī šodien mums vajag labu popmūziku un Makeligotam ir tīrs talants radīt izcilu singlu pēc singla. Neapšaubāmi gada labākā debija!
7
The Strokes - Angles [RCA]
Laikam grūti būtu atrast vēl kādu nenovērtētāku albumu par šo. Saprotams, ka nelokāmie Is This It? fani šo albumu nesapratīs un nepieņems, bet, ka tas principā tiek ignorēts no mūzikas apskatnieku puses, ir nedaudz pārsteidzoši, jo kā redzam tautai tomēr patīk - NME lasītāju balsojumā par labāko gada albumu Angles ierindojās pat otrajā vietā. Protams, iedziļinoties albuma tapšanā un nerimstošā Džuliana Kasablankas kašķēšanās pie nekā laba nevar novest, bet, kā redzams, gala rezultāts ir sanācis gana labs. Jā, varbūt vieta ir par augstu, bet Ņujorkas vīri to laikam būtu pelnījuši par atgriešanos vien.
6
Destroyer - Kaputt [Merge]
Godīgi sakot ilgu laiku man likās, ka tieši šo izvēlēšos kā gada albumu. Tas tomēr bija pirmais gada nopietnais albums, kam jau tad daudzi paredzēja labus panākumus un uzdeva jautājumus, vai Kaputt būs gada albums? Beigu beigās tomēr Destroyer daudzos gada topos paliek dažas vietas aiz pirmās, bet pieminēts tiek teju visos. Arī Wilkinson rindās tas paliek tikai sestais. Grūti spriest, kas tam bija par iemeslu, bet tas arī nav svarīgi, jo albums šā vai tā ir viens no labākajiem veikumiem šogad, kas ierauj savā skaņu maģijā un ir baudāms kā viens veselums. Nevar nepieminēt arī lielisko albuma tituldziesmu, kuras videoklips noteikti ir hipnotizējoši labākais šogad.
5
Wild Beasts - Smother [Domino]
Wild Beasts šķiet nekad nav nošāvuši greizi ar kādu savu albumu, bet jāsecina, ka arī neko ļoti, ļoti izcilu nav radījuši. Tad nu ir jājautā - vai ir labāk, ja grupu atceras tikai ar vienu izcilu albumu un vairākām viduējībām, vai virkni ļoti labu veikumu. Katrā ziņā par katru šo britu puišu albumu tiek runāts, un runāts tiek labi daudz. Izņēmums nav arī pēdējais albums Smother, kas man bija pirmā iepazīšanās ar grupas daiļradi. Pēc tam, iepazīstoties ar visiem grupas albumiem, nākas secināt, ka Smother ir veikums, līdz kuram ir pakāpeniski iets un tas nav uzradies ne no kā, tādēļ man pat labpatiktos teikt, ka šis nu ir grupas līdz šim labākais veikums. 
4
Fleet Foxes - Helplessness Blues [Sub Pop]
Ne mazums pretrunīgu viedokļu ir tikuši izteikti par jauno Fleet Foxes albumu. No galīgi galējiem (NME četrinieks, piemēram) līdz argumentētiem viedokļiem, ka jaunais veikums varbūt nav tik labs kā debija, bet par to, ka labs šaubu nav. Es, kā jau rakstīju albuma apskatā, domas neesmu mainījis un uzskatu, ka Helplessness Blues ir līdzvērtīgs debijai. Laikam jau šajā viņu baroka popa stilā vīriem līdzvērtīgu mākslinieku nav un tāpēc ir pilnīgi muļķīgi NME argumenti par to, ka Fleet Foxes sāk palikt garlaicīgi un vienveidīgi. Kamēr neviens cits neko nepiedāvā tikmēr kaut trešo albumu tādā pašā manierē, viņu mūzikas nevar būt par daudz.
3
PJ Harvey - Let England Shake [Island/Vargant]
Neesmu pārliecināts, bet, manuprāt, maz ir tādu albumu par kara tēmu, kas vienlaicīgi būtu arī bezgala skaisti. Jaunais PJ Hārvijas veikums tāds noteikti ir. Neskaitāmos gada topos guvis pirmās vietas un ieguvis prestižo britu Mercury balvu, kas liecina, ka Hārvija nebūt nav savā karjeras norietā kā to daži mēģināja pareģot pirms gada, diviem, bet gan izcila kā vienmēr. Nedrīkstētu nepieminēt arī lielisko Hārvijas pavadošo sastāvu, kuri arī veido viņas bekvokālu. Piemēram, dziesmā The Words That Maketh Murder viņu balsis ir tik izteiksmīgas, ka to būtu grūti iedomāties bez viņiem. Hārvija ir pratusi lieliski apvienot visas šīs lietas, lai nonāktu pie iznākuma, un es paredzu, ka Let England Shake noteikti nav šīs lieliskās britu mākslinieces pēdējais izcilais albums - tādu būs vēl, to nu es Jums garantēju!
2
Danger Mouse & Daniele Luppi - Rome [Capitol]
Skaņu celiņš filmai bez filmas. Šis laikam tomēr būtu visprecīzākais apzīmējums šim albumam. Un turklāt ne ierastai filmai - tā varētu būt kāds itāļu vesterns, kura sižetu man laikam pat būtu grūti iedomāties. Lai vai kā sadarbība ir izvērtusies gana interesanta un rezultāts ir neticami spīdošs. Kas gan to būtu gaidījis no Modest Mouse un mazpazīstamā itāļu komponista Danieles Luppi. Protams, neviens ja vien galvenajās lomās šim albumam nebūtu vienmēr dzirkstošais Džeks Vaits (kad nu The White Stripes ir beiguši savu darbību, Džeks var nodoties daudz kam citam) un fascinējošā Nora Džounsa. Albums ir tieši tādā garumā, lai to nenovīžotu noklausīties pilnā garumā vairāk par vienu reizi un veidotu filmu savā prātā no jauna katru reizi.
1
Girls - Father, Son, Holy Ghost [True Panther]
Kristofers Ouvenss un Čads Vaits neapstājas pie sasniegtā un dodas tikai uz priekšu. Pirms diviem gadiem savā debijā viņi jau parādīja visai pasaulei, ka viņos ieklausīties ir vērts. Pagājušogad tika izdots Broken Dreams Club EP, no kura mēs ieguvām, iespējams, vienu no pēdējo gadu skaistākajām dziesmām Carolina. Šogad lieliskais Father, Son, Holy Ghost, kas ieturēts klasiskā roka manierē. Jā, varbūt pat varētu teikt, ka šī pirmā vieta ir par visiem pēdējiem trijiem gadiem kopā, jo kaut kā visi šie albumi tomēr ir savienoti un veido tādu kā albumu sēriju. Vispār par šo grupu es vienkārši nemāku rakstīt - albuma apskats sanāca tāds nekāds, arī šis pirmajai vietai veltītais aprakstiņš īsti neskan un tieši tas ir mans rādītājs, ka par labām lietām man ir grūti uzrakstīt, jo tā maģija jau ir mūzikā - jo labāka tā ir, jo grūtāk aprakstāma. Laimīgu un muzikālu visiem nākošo gadu un tiekamies Wilkinson rindās arī nākamgad! Priekā un par skanīgu divi tūkstoši divpadsmito!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru