Daft Punk - Random Access Memories

Nešaubos, ka daudzus pirms Random Access Memories klausīšanās nomocīja jautājums, vai albumā dzirdamais būs kaut kas tikpat lielisks kā pirmais singls Get Lucky un vai viss saceltais haips un ažiotāža ap franču leģendāro elektroniķu Daft Punk tiešām būs bijusi vietā, jo, būsim atklāti, bieži vien ir tā - jo lielāka reklāma, jo albums mazvērtīgāks. Vēl jo vairāk, tikai retais mūziķis vai grupa pēc ilgākas klusuma pauzes (šajā gadījumā tie ir astoņi gadi kopš iepriekšējā studijas albuma) spēj piedāvāt ko jaunu, interesantu un kvalitatīvu, neatgremojot mūziku no saviem ziedu laikiem. Lai vai kā, abus iepriekšējos teikumus nekādā mērā nevar attiecināt uz Daft Punk ceturto studijas albumu.

Šķiet gluži vai neticami, ka grupai, kuras saknes stiepjas vēl tālajā 1993. gadā, akurāt divdesmit gadus atpakaļ, šis ir tikai ceturtais studijas albums, kamēr, piemēram, Rihanna (kura ir dzimusi piecus gadus pirms Daft Punk izveides) ir izdevusi jau septiņus albumus septiņu gadu laikā. Un te arī sākas stāsts par to, ka mūzika nav kaut kas tāds, ko var radīt pēc pasūtījuma un katru gadu bliezt pa albumam. Tas ir pacietīgs radīšanas darbs, kam vajadzīga iedvesma, pareizie apstākļi un vēlme, lai gala rezultāts būtu pēc iespējas lielisks. Tieši pēc šāda principa pie sava jaunā albuma ir strādājuši franču roboti Tomā Bangelters un Gajs Manuels de Omēms-Kristo. 

Klausoties Random Access Memories, tā vien šķiet, ka abi vīri grib mūsdienu populārās mūzikas ietekmē notrulinātajai jaunatnei parādīt to, kā īsta mūzika skanēja pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados savukārt pārējiem radīt nostalģiskas atmiņas. Uz šo muzikālo laika periodu albumā ir neskaitāmas atsauces, turklāt par viesmāksliniekiem ir piesaistīti daudzi leģendāri to laiku mūziķi, kā itāļu disko klasiķis Džordžo Moroders, amerikāņu multimākslinieks (tostarp mūziķis) Pols Vilijamss un Nails Rodžerss, kura ģitāras rifi ir daudzu izcilu albuma dziesmu pamatā un bez kura albums būtu krietni savādāks. Un galu galā albuma nosaukuma burtu fonts ir teju identisks leģendārajam Maikla Džeksona albumam Thriller. Runājot par Džeksonu, es tikai varu iedomāties, kāds šis albums būtu ar viņa balsi kādās no dziesmām. 

No otras puses albumā ir apvienots arī mūsdienīgais, kas kopā ar labākajām pagājušā gadsimta disko un elektroniskās mūzikas tradīcijām un pašiem šīs mūzikas pamatlicējiem, rada perfektu mijiedarbību. Lieliski albumā iederas Farela Vilijamsa balss, kas pārstāvēta divās lieliskās dziesmās - Get Lucky un Lose Yourself to Dance. Pilnīgi varu iedomāties, ka šāda veida albums Daft Punk + Farels Vilijamss būtu lielisks, jo viņu kopējā sadarbība ir patiesi fascinējoša. Pirms albuma manā skatījumā lielākā intriga bija par to, kā skanēs Daft Punk sadarbība ar Animal Collective dalībnieku Noā Lenoksu jeb Panda Bear, kurš tomēr ir izteikti eksperimentāls mākslinieks, bet kurš ar grupas biedriem tomēr ir radījis vienu no pagājušās dekādes labākajiem darbiem Merriweather Post Pavilion. Galu galā jāsaka, ka Doin' It Right pēc albuma noklausīšanās atmiņā paliek visvairāk un, manuprāt, arī izceļas visvairāk no pārējās albuma noskaņas, jo diezgan spēcīgi atgādina Animal Collective daiļradi, proti, četras rindas ar tekstu, kas atkārtojas atkal un atkal Lenoksa ar neko nesajaucamajā balsī. Vēl noteikti vērts pieminēt The Strokes solista Džuliana Kasablankas parādīšanos dziesmā Instant Crush. Te nu vēlreiz var pārliecināties, cik labi Džulians izklausās šajā žanrā. Arī šajā dziesmā jūtamas iezīmes no Kasablankas vienīgā debijas veikuma Phrazes for the Young.

Šādos elegantos Saint Lurent tērpos koncertos šovasar uzstāsies franču roboti Daft Punk

Jau sākumā minēju par pacietību un neatlaidību, kas ieguldīta albuma radīšanā, kā arī spēja savienot šķietami nesavienojamas lietas. Tā nu Daft Punk ir radījuši albumu, kas tikpat labi varētu būt iznācis arī astoņdesmitajos. Random Access Memories ir kā slavinājums to laiku mūzikai, bet tā nav tikai 30 gadu vecas mūzikas pārnešana uz mūsdienām. Grūti pat ir raksturot to pēc kā izklausās albums, jo it kā jau atsauces uz astoņdesmitajiem ir neskaitāmas un tomēr tas viss ir jauns. Līdzīgu meistardarbu pagājušogad paveica austrāliešu psihodēlijas talants Kevins Pārkers ar Tame Impala, kas savā otrajā albumā Lonerism izdarīja tieši to pašu, ko Daft Punk tagad, tikai ar sešdesmito septiņdesmito gadu rokmūziku. Kāds to noteikti sauks par parastu mūzikas atražošanu, tomēr šajā gadījumā Daft Punk ir radījuši konceptuāli izcilu retrospekciju savā izpildījumā par astoņdesmito gadu mūziku, kas nu ir arī 2013. gada mūzika.

Izdošanas datums - 21. maijs, 2013

Izdevējs - Columbia

Albuma garums - 74:24