Vondelpark - Seabed
Londonieši Vondelpark savā debijas platē Seabed rada patiesi gaisīgu popmūziku. Tajā dzirdamais ir kaut kas starp elektropopu un dream-pop, kas to padara par nesteidzīgu pavasara ierakstu, kura pavadībā ķert pirmos saules starus. Albuma augstākā virsotne neapšaubāmi ir otrais singls California Analog Dream, kuram prātā paliekoša melodija un ļoti spēcīgs skanējums. Arī solista neuzbāzīgi patīkamais vokāls lieliski saskan ar kopējo sapņaino skanējumu. Varētu teikt, ka Seabed ir īsts noskaņu ieraksts, un ja izdodas atrast to 'īsto' noskaņu (kas nu kuram ir īstā), tad albums nevar atstāt vienaldzīgu.
Junip - Junip
Nenoliegšu, ka zviedru grupas Junip otrais studijas veikums ir viens no mēneša patīkamākajiem pārsteigumiem, jo Hosē Gonzalesa daiļrade mani tā īsti nekad nav uzrunājusi (Heartbeats ir cits stāsts, bet tā tomēr arī nemaz nav viņa kompozīcija), tāpat arī Junip pirmais studijas albums un minialbumi ar neko nepārsteidza. Tieši tādēļ arī jaunais albums tika klausīts, bez veltām cerībām, tomēr jau ar pirmo plates gabalu sapratu, ka kaut kas te tomēr būs, un bija! Line of Fire vispār gluži kā belziens ar mietu (varbūt ne tas labākais salīdzinājums) nosēdina klausītāju, kamēr pārējie plates gabali turpina turēt pie zemes. Junip šajā albumā ir atraduši ļoti ausi piesaistošu veidu, kā savienot indī folku ar grūvīgu elektroniku, turklāt ja vēl klāt nāk lieliskais Gonzalesa vokāls, tad tā ir pilna laime. Patīkami svaigs akcents visā šajā, līdz nelabumam eksplautētajā, indie folka invāzijā.
Peace - In Love
Pirmajā mirklī var šķist, ka Peace radītā mūzika ne ar ko neatšķiras no simts citām angļu tā saucamajām jaunajām rokgrupām, tomēr, iedziļinoties In Love skanošajās dziesmās, lēnām saproti, ka viņu radītajā mūzikā ir kaut kas tāds, kas aizķer nedaudz vairāk nekā tām simts citām grupām, un tas nav tikai britu mūzikas žurnāla radīta haipa dēļ. Daudziem Peace debiju ļoti gribas salīdzināt ar citu angļu Palma Violets debiju, un tad nu spriest, kuram tad ir sanācis labāk. Man tomēr gribētos teikt, ka abas grupas savā skanējumā ir krietni atšķirīgas - ja Palma Violets skanējums ir roķīgāks un pat būtu liekams zem grunge apzīmējuma, tad Peace radītā mūzika ir tīrs indie roks ar pamatīgām popmūzikas iezīmēm. Taču tieši tas runā par labu Peace, jo viņi nemēģina sevi pasniegt kā kārtējos angļu ģitārmūzikas glābējus (arī Palma Violets to nedara, tomēr visi citi viņus mēģina par tādiem padarīt), bet gan rada gana lipīgas un aizķerošas indie melodijas, sākot ar šī albuma flagmaņiem Follow Baby, Wraith un Toxic un beidzot ar jau pagājušogad iepazītajiem (albumā gan neiekļautajiem) California Daze un Bloodshake.
James Blake - Overgrown
Līdz pat šim brīdim neesmu līdz galam izpratis Overgrown konceptu un arī to virzienu, kurā ir gājis Bleiks. Klausoties Overgrown arvien vairāk un vairāk, tas man arī kļūst par arvien lielāku mistiku, tomēr to, ka šis ir pat ļoti pieklājīgs izcilā debijas debijas albuma turpinājums, noliegt nevar. Kopumā, klausoties Overgrown, pārņem skumjas, ne jau tādēļ, ka ieraksts būtu slikts, bet gan dziesmu minorīgo nošu un Bleika izmisīgi pēc palīdzības saucošā vokāla dēļ. Un, lai gan albums var iedzīt depresijā, tas tomēr ir skaists un burvīgs ieraksts, kurā Bleiks vēlreiz lieliski nodemonstrē savas skaņu kārtošanas spējas, turklāt arī šajā albumā nav iztikts bez liela mākslinieka cienīgām pauzēm un spēcīgām basu līnijām pēc tām. Skumji, bet skaisti! Albuma apskats.
Kurt Vile - Wakin On A Pretty Daze
Turpinot jau pie Overgrown iesākto tēmu, arī Kurta Vaila jaunākā albuma dziesmu teksti nav tāda pamuldēšana vien, bet gan pārdomas par dzīvi, taču Vails to spēj pasniegt tā, ka, šķiet, kaut kur paspīd saules stars un viss taču beigu beigās beidzas labi. Galu galā Wakin On A Pretty Daze ir viens ellīgi izcils ieraksts, kurā Vails savu dziesminieka potenciālu jau atkal nodemonstrē pilnībā, turklāt viņam ir ko teikt, jo albuma kopgarums sniedzas krietni pāri stundai. Taču garlaicīgi nepaliek ne brīdi, jo Vails savus stāstus (būtībā dzīves novērojumus) pasniedz tik augstā muzikālā kvalitātē, ka tas kopā sintezē (ja tā varam teikt) vienkārši perfekti. Neko pielikt, ne atņemt, un ar šo albumu Kurts Vails braši soļo gada albuma virzienā... MĒNEŠA LABĀKAIS ALBUMS. Albuma apskats.
Noklausies arī šos:
- DJ Koze - Amygdala
- The Knife - Shaking The Habitual
- White Fence - Cyclops Reap
- The Haxan Cloak - Excavation
- Bonobo - The North Borders
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru