Jūnija Albumi

Jūnijs atnesis daudzu izcilu un labu albumu ražu, un varbūt tieši tāpēc šī mēneša albumu apskats nāk ar nelielu novēlošanos.

King Tuff - King Tuff

Grupa, kas man tik ļoti atgādina frīkainos Hunx And His Punx, kur varbūt pie vainas ir tikai un vienīgi solistu līdzīgais vokāls bet varbūt tomēr nē? Lai vai kā, abu šo grupu solisti - Kails Tomass un Sets Bogārts ir labākie draugi, bet kāpēc gan Oklendas ansambļa Hunx And His Punx gada pirmajā pusē izdotais Haidresser Blues neatrodas mēneša albumu listē, bet King Tuff gan, vēl pietam mēnesī, kur mudž no lieliskas mūzikas (ilgi svārstījos starp šiem 'rokeriem' un DIIV, kā arī Regīnu Spektori par pēdējo vietiņu pieciniekā). Atbildē, iespējams, būs nojaušamas diskriminācijas iezīmes, bet Kails Tomass tomēr prot radīt arī samērā nopietnas dziesmas (Unusual World, Swamp Of Love), nevis tik... (paši saprotiet), kādas tās izdodas Bogārtam. Neesmu nekāds homoseksuāļu nīdējs, bet to var pasniegt arī savādākā mērcē (Perfume Genius - izcils piemērs!). Tā, kad puse aprakstiņa jau veltīta pavisam citam ierakstam atliek vien piemetināt, ka lieliskās melodijas savienojumā ar Tomasa patīkami dīvaino vokālu padara King Tuff debijas ierakstu tik baudāmu.

The Tallest Man On Earth - There's No Leaving Now
Zviedru puisis Kristians Matsons tā īsti tika pamanīts tikai ar savu otro albumu The Wild Hunt, kaut gan viņa tik ļoti specifiskās, proti, Bobam Dilanam līdzīgās balss dēļ viņu vajadzēja pamanīt uzreiz. Un patiešām, tik līdzīgu balss tembru neesmu dzirdējis nevienam. Arī mūziku Matsons spēlē vienkāršu - ar ģitāru vien, bet ar ļoti patiesiem un klausāmiem tekstiem. Izcils bija gan mūziķa pirmais albums Shallow Grave, gan otrais The Wild Hunt, kas vēl pirms Wilkinson izveidošanas tādā kā personīgās lietošanas gada topā ierindojās ļoti augtajā 20. vietā. Arī savā svaigākajā veikumā There's No Leaving Now zviedra formula paliek nemainīga - ģitāra un balss. Nekā lieka, tikai skaista mūzika un brīnišķīgi vārdi.




Fiona Apple - The Idler Wheel...

The Idler Wheel Is Wiser
Than the Driver of the Screw
And Whipping Cords Will Serve You More
Than Ropes Will Ever Do

Tieši šī poēma ir Fionas Eplas jaunākā albuma nosaukuma pilnajā versijā, kas ir garākais albuma nosaukums, kādu gadījies redzēt (ja Arctic Monkeys debijas albuma (Whatever People Say I Am, That's What I'm Not) nosaukums likās pagarš, tad tagad tas šķiet normāla garuma). Ja novēršamies no albuma nosaukuma apjūsmošanas, tad jāatklāj, ka tādu mūziķu vērtēšana, kas plūca laurus jau tad, kad es vēl rāpoju zem galda man nešķiet pieklājīga, un ja vēl sākas teksti 'agrāk jau gan viņai albumi sanāca labāki, nekā tagad', tad tā būtu viena vienīga melšana, jo, piemēram, 10 gadus vecu albumu klausoties tagad un vērtēt ir tikpat bezjēdzīgi kā ēst tikpat vecu jogurtu un teikt, ka garšo tā dīvaini. Tādēļ Fionas gadījumā es nemaz nerakšos pagātnē (iepriekšējo albumu viņa izdeva labu laiku atpakaļ - 2005. gadā, šis tas ir mainījies) un skatīšos uz to, kas ir sanācis tagad. Un sanācis ir kolosāls 10 kompozīciju albums, kurā, līdzīgi kā There's No Leaving Now, viss tiek panākts ar vienkāršiem līdzekļiem - šajā gadījumā klavierēm un perkusijām.

Japandroids - Celebration Rock
Vankūveras garage/punk rock duets Japandroids jeb Braiens Kings un Deivids Prouss savā trešajā studijas albumā ir trāpījuši tieši desmitniekā - pēc lieliskas debijas un lieki sarežģīta turpinājuma trešajā albumā ir izdevies iziet pa zelta vidusceļu. Albums ir absolūtas roka svinības sākot ar pompoziem ooo-eee un himnisku skanējumu, bet paliekot nenoslīpēti un lielām masām šā vai tā nesaprotami. Albuma apskats.




Ty Segall Band - Slaughterhouse
Ar Taja Segāla un Japandroids lieliskajiem albumiem turpinās nepieradinātās rokmūzikas uzvaras gājiens šajā pasaules gala gadā. Tajs Segāls ar grupu ir radījis trakoti čarkstošu un trokšņainu ierakstu, kas pilnībā atklāj šī stila īsto burvību - nenopulētums, tikai tīra ģitāru un bungu radīta skaņa (dažbrīd pat troksnis), kas, protams, ir gaumes lieta, tomēr nostādot tādas dziesmas kā I Bought My Eyes un Muse "ārkārtīgi roķīgo" Londonas Olimpisko spēļu himnu Survival (starp citu, lieliska šo spēļu himna būtu klasiķu Blur nesen kā izdotā Under The Westway), tad pēdējo man nu nekādīgi neceļas balss likt rokmūzikas plauktiņā. Tāpat ir ar jauno filmu Rock of Ages, kas klejo pa kinoteātriem. Atvainojiet, bet, noklausoties Slaughterhouse, liksies, ka esi izlasījis visu rokmūzikas ābeci. Albuma apskats. MĒNEŠA LABĀKAIS ALBUMS.




Noklausies arī šos:

• DIIV - Oshin
• Regina Spektor - What We Saw From The Cheap Seats
• Lemonade - Diver
• Crocodiles - Endless Flowers
• 2:54 - 2:54