Saistībā ar Bruklinas trokšņotāju Sleigh Bells jauno albumu, atcerējos kādu faktu, kuru secināju klausoties grupas debijas plati. Iesaucu šo grupu par 'putekļu sūcēju'. Neba jau tāpēc, ka grupas mūzika man izklausītos pēc putekļu sūcēja izdotām skaņām (kaut gan klausītājam ar nepiešautu ausi tā varētu likties), bet gan, tādēļ ka tas, kas skanēja iekš Treats ļāva apvienot putekļu sūkšanu ar mūzikas klausīšanos. Tieši tik skaļš un masīvs bija debijas veikums. Jaunajā Reign Of Terror daļa no tā ir zudusi, par laimi gan mazākā.
No personīgās pieredzes ņemts fakts par Aleksas Krausas un Dereka Millera daiļradi ir tāds, ka viņu radītā mūzika saprotama kļūst tikai pēc kāda laiciņa, ne uzreiz. No sākuma tas viss izklausās pēc liela skaņu savārstījuma un neizturama trokšņa, bet pēc laika tu pēkšņi sāc atšķirt melodijas un saprast tekstu. Tieši tā bija klausoties debijas albumu. Izziņojot jauno veikumu un pasniedzot pirmo vēstnesi Born To Lose, es domāju, ka otrā albuma sakarā tādām problēmām nevajadzētu rasties, bet, skuju (neizskaidrojams, bet trāpīgs izteiciens no latviešu agrīnās sarunvalodas), arī otrais prasīja savu laiku, līdz tas atkal pielēca.
Jaunajā veikumā grupas skanējums, ne pārāk būtiski, bet ir mainījies. Es pat nemāku īsti noformulēt kā un uz kuru pusi, bet saviem vārdiem sakot - dažubrīd skanējums ir kā tāds, itkā basi būtu nogriezti uz nullīti. Jā, neveikls salīdzinājums, bet dažubrīd man patiešām gribējās pārbaudīt, vai mans sabvūfers maz ir ieslēgts. Bet kopumā tas netraucē baudīt albumu, jo, kā jau minēju pirms tam, tā ir lieta, ar kuru aprod pēc vairākām klausīšanās reizēm. Visādi citādi arī jaunākajā veikumā netrūkst grāvēju - jau pieminētais Born To Lose, pirmais singls Comeback Kid, tāpat arī End Of The Line un noslēdzošais D.O.A., kurš nedaudz atgādina pirmā albuma mierīgāko gabalu Rill Rill. Bet tomēr neviena dziesma nespēj sasniegt tādu masīvu skanējumu un kulmināciju, kāds valdīja Infinity Guitars noslēdzošajās notīs.
 |
| Sleigh Bells uz žurnāla GQ vāka |
Beigu beigās saprotams ir tas, ka Reign Of Terror nav sliktāks albums par Treats, bet tomēr debija paliek debija un tādus debijas augstumus atkārtot ir pagrūti pat ja cenšas līdz mielēm. Tad atkal grupa pārdegtu un beigās tāds čuš vien sanāktu. Jaunais Sleigh Bells ieraksts ir solīds turpinājums, lai negaustos par to, cik šī grupa reiz bija laba. Sleigh Bells ir labi un būs labi, to nu es jums apsolu!
Izdošanas datums - 21. februāris, 2012
Izdevējs - Mom+Pop
Albuma garums - 36:24
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru