Beach House - Depression Cherry

Nenoliegšu, ka lai cik objektīvi censtos vērtēt mūziku, arī man ir savas iemīļotākās grupas, uz kuru albumiem atskatīties ar svaigu skatu ir grūti. Baltimoras dream pop duets Beach House ir viena no tādām grupām. Izdevuši četrus lieliskus albumus, turklāt pēdējos divus - Teen Dream un Bloom - var uzskatīt jau par žanra klasiku, Beach House ir izdevuši savu piekto veikumu Depression Cherry, pirms kura iznākšanas man personīgi bija vairāki jautājumi, no kuriem divi svarīgākie bija - vai grupas skanējums būs kaut kādā mērā mainījies un vai Viktorijai Legrānai un Aleksam Skallijam atkal būs izdevies neticamais, proti, sasniegts iepriekšējo albumu spožums un izcilība. Ar nožēlu jāatzīst, ka uz abiem jautājumiem atbilde nav apstiprinoša.

Ja pēc pirmā singla Sparks iznākšanas vienlaicīgi bija gan prieks (par drosmīgajām izmaiņām skanējumā), gan šaubas par to, vai vesela albuma garumā es to spētu pieņemt, tad, noklausoties Depression Cherry pirmo reiz, radās jautājums, vai Sparks šajā albumā vispār iederas, jo tas būtībā nelīdzinās nekam citam no jaunajā platē dzirdamā. Ir grūti saprast, ko ar šo albumu duets vēlas panākt un pateikt, jo tik vienaldzīgu skanējumu neesmu dzirdējis nevienā citā Beach House platē. Nav ne grupai tik ļoti raksturīgās atmosfēras, ne plašā, bet tajā pašā laikā maigā skanējuma, kas bija dzirdams iekš Bloom un Teen Dream. Un, lai gan Viktorijas teksti ir līmenī un nepieviļ ne mazākajā mērā, ir grūti klausīties muzikālajā pavadījumā, kas vairumā dziesmu aprobežojas ar vārgi skanošu bungmašīnas ritmu, kurš pārsvarā dziesmu ir ar "kaut kur dzirdēts" sajūtu. Piemēram, dziesmas PPP ģitāras pavadījums ir uz mata kā kādai no Teen Dream kompozīcijām, bet kopumā daudz vājākā izpildījumā. Un tādu piemēru ir padaudz, kaut gan albuma otrā puse - noslēdzošais trijnieks (Wildflower, Bluebird, Days of Candy) - nedaudz spēj iepriecināt un atcerēties, ka šī tomēr ir tā pati grupa kas reiz sarakstīja četrus izcilus albumus.

Beach House - Viktorija Legrāna un Alekss Skallijs

Grūti saprast, kas ir tas, kas ir pie vainas tik vājam Beach House albumam, tomēr kā divus galvenos iemeslus varētu minēt jaunu ideju trūkumu (un te nav runa par to, ka grupa nevar izklausīties pēc sevis un palikt pie sava rokraksta, bet, ja ir tik daudz nianšu kas tik ļoti atgādina iepriekšējās platēs dzirdēto, tad tas jau ir citādāk) un vājo muzikālo izpildījumu, kas dažbrīd liekas nepabeigts un nomācoši vienveidīgs. No albuma arī ir grūti izcelt kādu singlu, ja nu vienīgi to pašu Sparks, kas visa pārējā albuma kontektā izklausās nedaudz dīvaini, kamēr visas pārējās plates dziesmas diemžēl pazūd pelēkā masā.

Izdošanas datums - 28. augusts, 2015

Izdevējs - Sub Pop / Bella Union

Albuma garums - 44:45