Sufjan Stevens - Carrie & Lowell

Savas karjeras sākumā Sufjans Stīvenss klausītājus ar jauniem albumiem lutināja teju katru gadu, it īpaši laika posmā no 2003. līdz 2005. gadam, kur viņš, izdeva, manuprāt, savus trīs visģeniālākos ierakstus - Michigan, Sevens Swans un, protams, Illinois. Vēlāk uz katru nākamo bija jāgaida veseli pieci gadi, kaut, protams, Stīvenss rada mūziku arī zem citiem projektiem, savukārt pirms nepilniem trim gadiem viņš izdeva lielisko, vairāk kā divas ar pusi stundas garo Ziemassvētku izlasi Silver & Gold, kas sastāvēja no pieciem minialbumiem. Šogad Sufjans atgriežas ar jaunu mūziku zem sava vārda, ierakstot, iespējams, vispersoniskāko, emocionālāko un tajā pašā laikā tumšāko ierakstu savā karjerā Carrie & Lowell.

Jaunā albuma sakarā Sufjans spēris ļoti drosmīgu soli, kā uz paplātes tajā uzliekot savu dzīvi un visu svarīgāko, kas ap to bijis apkārt un tiešā mērā to ietekmējis. Darbs pie albuma tika sākts pēc Stīvensa mātes Kerijas nāves 2012. gadā, taču, lai arī uz to norāda albuma nosaukums, tas nav tikai albums par viņu, tas ir kas vairāk. Nepateikšu labāk par Tomu Grēviņu, kurš savā albuma apskatā sniedza savu redzējumu par albuma uzbūvi, kuram es varu pilnībā piekrist:"Bet saturiski šis ir neērts un ļoti sāpīgi tiešs dziesmu cikls, kas veltīts autora mātes nāvei. Lai arī pirmajā mirklī šķiet, ka šeit dzirdams tas, ko Sufjans nav paguvis viņai pateikt, viss ir daudz, daudz sarežģītāk. Dziesminieks klausītājam godīgi stāsta par dažādām sajūtām un jautājumiem, kas seko vistuvākā cilvēka nāvei, neatrodot atbildes – albuma ievadskaņdarbi ir emociju izvirdumu, kas jau pēc mirkļa pāraug pašanalīzē. Un tikai finālā kļūst skaidrs, ka šis nav stāsts par mammu un nav arī stāsts par kristīgo ticību. Nav stāsts arī par pašu Sufjanu". Nevarētu gan teikt, ka Sufjans to jau nebūtu iepriekš (gan Michigan, gan Illinois albumos ir atsauces uz paša Sufjana piedzīvoto), tomēr šajā ierakstā viņš pievēršas lietām, notikumiem un galvenais sajūtām, kuras cilvēki patur pie sevis un varbūt pat kaunas no tām. 

Muzikāli albums ir pilnīgs pretstats pēdējiem Stīvensa ierakstiem - pieklusināts un absolūti minimāls. Taču tas nebūtu Sufjans, ja pat ar tik ierobežotu instrumentu ansambli (pamatā tikai ģitāra) viņš nevarētu radīt kaut ko tajā pašā laikā tik krāšņu un daudzveidīgu. Varam, protams, runāt par to, dziesmu pēc dziesmas (it īpaši pirmajā klausīšanās reizē) albuma skaņdarbi saplūst vienā un vienu no otra tos nav iespējams atšķirt. Galu galā konceptalbumā tā tam arī būtu jābūt, tomēr ar katru nākošo klausīšanās reizi dziesmas pašas atklāj savu īpašo un unikālo skanējumu, turklāt tieši detaļas ir tās, kas padara dziesmu īpašu. Tādējādi, nepievēršot uzmanību detaļām, tikai loģiski, ka albums liekas vienveidīgs.

Sufjans Stīvenss (Sufjan Stevens)

Ja pirms šī albuma Stīvenss tika pieskaitīts pie šī gadsimta vieniem no labākajiem dziesminiekiem, tad pēc Carrie & Lowell nevienam vairs nevajadzētu būt šaubām par to! Daudzi mūzikas apskatnieki šo jau ir nosaukuši par mūziķa labāko albumu, tomēr es vēl nesteigšos ar tādiem apgalvojumiem. Tomēr leģendārais Illinois ir grūti salīdzināms ar Carrie & Lowell, tāpēc šos abus meistardarbus es liktu blakus Stīvensa radīto ierakstu pašā augstākajā plauktā. Par to, ka pagaidām šī ir gada plate gan šaubu nav un ļoti iespējams ka tā paliks arī līdz gada beigām.


Izdošanas datums - 31. marts, 2015
Albuma garums - 44:35
Izdevējs - Asthmatic Kitty