Marta albumi

Kendrick Lamar - To Pimp a Butterfly

Nekad neesmu noliedzis, ka hip-hop vai rap žanrs, kurā es nekad neesmu tā īsti līdz galam varējis "iebraukt", jāatīst, ka ar dažiem izņēmumiem (2Pac, Mos Def, The Notorious B.I.G., Wu-Tang Clan un, ko tur liegties, arī Kanjes Vesta MBDTF bija lielisks), kas gan lielākā daļa nāk no deviņdesmitajiem. Visu laiku licies, ka mūsdienās šis žanrs ir tik ļoti komercializēts un vienveidīgs, ka īsti intereses par to nav. Tomēr Kendriku Lamāru palaist garām nevar. Jau pirms trim gadiem Lamārs lika pamatīgi par sevi runāt ar Good Kid, M.A.A.D City, kas patīkami izcēlās uz pārējo žanra kolēģu fona, taču ar šogad izdoto To Pimp a Butterfly ir nobruģēijs sev ceļu uz to, lai viņu atcerētos arī pēc 20 gadiem. Nejūtos gana advancēts, lai vērtētu šo ierakstu (to lai dara žanra profesionāļi), taču viens no, manuprāt, galvenajiem albuma trumpjiem ir tā daudzveidīgums un pamatīgums. Par to, ka albums ir absolūts šedevrs liecina Metacritic vērtējums uz 97 no 100, kas ir... ir ļoti daudz! [8.0]

Courtney Barnett - Sometimes I Sit And Think, And Sometimes I Just Sit
Šķiet, ka pēdējā laikā ģitāru spēlējošas meitenes ir saradušās ļoti daudz, tāpēc ar katru nākošo nākas uzdot jautājumu "ar ko gan šī atšķiras no pārējām?", uz kuru parasti atbildi noskaidrot neizdodas, līdz ar ko arī zūd interese. Taču melburniete Kortnija Bārneta ir no tām retajām, kas paliek atmiņā. Galvenokārt, jau lielisko dziesmu liriku dēļ, kuras papildina brīnišķīgi ģitāru ritmi, sākot ar trakulīgām punk roka dziesmām un beidzot ar lēnām indie balādēm. Iemet ausi Bārnetas mūzikā, nenožēlosi! [7.5]





Mini Mansions - The Great Pretenders
Mini Mansions rada interesantu un nedzirdētu mūziku, kuru diezgan pagrūti ielikt kāda žanra rāmjos, tomēr dažviet pieminēts psihadēliskais pops, kas varētu atbilst Losandželosas trio radītajai mūzikai. Grupas galvenais dzinējspēks ir Queens of the Stone Age basģitārists Maikls Šūmans, kur viņš realizē visdažādākās idejas, kuras nevarētu atļauties īstenot savā pamatgrupā. Toties rezultāts ir ausīm ļoti baudāms, it īpaši trīs albuma stūrakmeņi - Death Is A Girl, Honey, I'm Home un, protams, izcilais Vertigo, kurā piedzied arī Alekss Tērners no Arctic Monkeys. [8.0]





Tobias Jesso Jr. - Goon
Kanādietis Tobiass Džeso juniors klavieres sāka spēlēt tikai pirms diviem gadiem (pirms tam būdams basģitārists citām grupām un māksliniekiem), taču tieši klavieres ir albuma centrālais muzikālais objekts, kas apvienojumā ar Džeso brīnišķīgi izdziedātajām balādēm veido ļoti pārliecinošu un saturīgu debijas plati. Dziesmas par mīlestību, protams, nav nekas jauns, vēl pietam, ja lielākoties tās ir par neizdevušos vai zudušu mīlestību, tomēr Goon nav saklausāma ne nolemtība, ne bezcerība. Drīzāk gan tās ir 12 lieliskas dziesmas ar skatu nākotnē, kas Tobiasu padara par vienu no gada labākajiem debitantiem ar lielisku dziesminieka talantu. [8.5]





Sufjan Stevens - Carrie & Lowell
Albuma apskatā rakstījām: "Ja pirms šī albuma Stīvenss tika pieskaitīts pie šī gadsimta vieniem no labākajiem dziesminiekiem, tad pēc Carrie & Lowell nevienam vairs nevajadzētu būt šaubām par to! Daudzi mūzikas apskatnieki šo jau ir nosaukuši par mūziķa labāko albumu, tomēr es vēl nesteigšos ar tādiem apgalvojumiem. Tomēr leģendārais Illinois ir grūti salīdzināms ar Carrie & Lowell, tāpēc šos abus meistardarbus es liktu blakus Stīvensa radīto ierakstu pašā augstākajā plauktā. Par to, ka pagaidām šī ir gada plate gan šaubu nav un ļoti iespējams ka tā paliks arī līdz gada beigām." MĒNEŠA LABĀKAIS IERAKSTS. Albuma apskats. [9.0]





Noklausies arī šos:

• Will Butler - Policy
• Ty Segall - Mr. Face EP
• The Go! Team - The Scene Between
• JD McPeterson - Let The Good Times Roll
• Of Montreal - Aureate Gloom