Pirmajā jaungada dienā pavadīsim veco gadu, atskatoties uz 2014. gada labākajiem albumiem.
50. Honeyblood - Honeyblood
49. Fear Of Men - Loom
48. Mogwai - Rave Tapes
47. Merchandise - After The End
46. Robert Plant - lullaby and... The Ceasel
45. CYMBALS - The Age Of Fracture
44. Warpaint - Warpaint
43. Marissa Nadler - July
42. Ariel Pink - pom pom
41. Cymbals Eat Guitars - Lose
40. Swans - To Be Kind
39. Andy Stott - Faith In Strangers
38. Sean Nicholas Savage - Bermuda Waterfall
37. 7 Days Of Funk - 7 Days Of Funk
36. Jack White - Lazaretto
35. Drive-By Truckers - English Oceans
34. Rīgas Modes - Rīgas Modes
33. Caribou - Our Love
32. A Sunny Day In Glasgow - Sea When Absent
31. MØ - Mythologies To Follow
30. Kindness - Otherness
29. Nils Frahm - Spaces
28. Douglas Dare - Whelm
27. Protomartyr - Under Control Of Official Right
26. Flying Lotus - You're Dead!
25. Shamir - Northtown EP
24. Lykke Li - I Never Learn
23. The New Pornographers - Brill Bruisers
22. Future Islands - Singles
21. Real Estate - Atlas
20. Iceage - Plowing Into The Field of Love
Dāņu janiešu Iceage muzikālā attīstība no albuma uz albumu ir pamanāma acumirklī. Ar to negribu apgalvot, ka katrs nākošais albums ir labāks par iepriekšējo, bet gan to, ka grupas skanējums kļūst arvien pilnīgāks, nezaudējot sākotnējo raupjo un šķietami nekārtīgo mūzikas pasniegšanas stilu. Plowing Into The Field of Love ir klausītajam "parastajam" visdraudzīgākais ieraksts, bet tajā pašā laikā to novertēs arī grupas daiļrades līdzšinējie cienītāji.
19. St. Vincent - St. Vincent
Teikt, ka ar mūsdienu popmūziku un klausītāju gaumi viss ir vislabākajā kārtībā, varētu, tad, ja lielāko mūzikas topu pirmajās vietās atrastos Annijas Klārkas jeb St. Vincent radītā mūzika. Diemžēl, tā nav un tuvākajā laikā arī nebūs. Savā jaunākajā albumā Klārka ir vēl vairāk kā jebkad atspērusies uz fantastisku hitu radīšanu, jo šajā albumā tādu te ir ne mazums, Inteliģentas popdziesmas (Birth In Reverse, Digital Witness) šeit mijas ar brīnišķīgām balādēm (I Prefer Your Love, Severed Crossed Fingers), kas albuma klausīšanos padara par īpašu piedzīvojumu.
18. Bombay Bicycle Club - So Long, See You Tomorrow
Es vēl joprojām neesmu īsti pārliecināts, par to, vai virziens, kurā Londonas kolektīvs ir devies ar savu ceturto studijas albumu ir tas īstais. No vienas puses (paskatoties uz albuma popularitāti - #1 Apvienotās Karalistes topā) Bombay Bicycle Club ir pašā popularitātes zenītā un priekš indie mūzikas standartiem viņi jau ir lielākā mēroga mūziķi. Arī muzikāli īsti pie nekā piekasīties nevar, jo albums ir pilns ar lieliskām melodijām. Tomēr no otras puses rodas iespaids, ka grupa ar šo albumu palēnām iebrauc popmūzikas lauciņā, kas, manuprāt, īsti viņiem nemaz nepiestāv. Ar nākošo albumu redzēsim, vai manas bažas būs piepildījušās, bet tikmēr varam baudīt BBC kā vienus no indie žanra karaļiem!
17. Avey Tare's Slasher Flicks - Enter The Slasher House
Deivids Portners tandēmā ar Noā Lenoksu ir Animal Collective dzinējspēks, taču savā solokarjerā viņš nevar lepoties ar tik spilgtiem ierakstiem kā kopā ar saviem Baltimoras biedriem. Tāpēc savā kārtējā solo mēģinājumā Portners mainīja stratēģiju un palīgos pieaicināja kādreizējo Dirty Projectors dalībnieci Endželu Deradūrianu un kādreizējo Ponytail bundzinieku Džeremiju Haimanu. Gluži tāpat kā sastāvs, arī albums skan raibi un krāšņi.
16. Beck - Morning Phase
Grūti aptvert, bet Bekam jau ir 44 gadi. Un tas pavisam noteikti vairs nav tas pats Beks, kas pirms 20 gadiem ierakstīja leģendāro Loser un izcilo albumu Odelay. Nu, gluži tāpat kā 2002. gadā ar Sea Change, Beks parāda savu dziesminieka talantu. Taču ar Morning Phase Beks pierāda, ka ar gadiem nāk pieredze, kuru viņš arī liek lietā, lai radītu lielisku country folk ierakstu tikai tā kā to spētu izdarīt tikai viņš.
15. Avi Buffalo - At Best Cuckold
Pirms četriem gadiem ierakstījis vienu no labākajām un skaistākajām tā gada debijas platēm, Avi Zāners-Aizenbergs zaudēja praktiski visu savas grupas Avi Buffalo sastāvu, kas raisīja uz domām par to, ka Avi Buffalo zem tāda paša grupas nosaukuma arī paliks vienīgais albums. Tomēr nē - Aizenbergs atgriezās ar jaunu sastāvu, jaunu skanējumu, tomēr saglabājot Avi Buffalo nosaukumu. Galu galā arī ar At Best Cuckold Aizenbergs lieliski apmāna klausītāju, pasniedzot tam šķietami nopietnas indie balādes, kas patiesībā ir tieši par neko ar nenoliedzami amizantiem tekstiem. Taču tieši tas ir tas, ko mēs sagaidām no Avi Buffalo savdabīgās daiļrades un tieši to mēs arī saņēmām.
14. Todd Terje - It's Album Time
Norvēģu producents Tods Terje savas karjeras laikā ir radījis un palīdzējis radīt mūziku daudziem, taču pats savu albumu tā arī nebija izlaidis. 2014. gads ieies vēsturē ar to, ka viens no Skandināvu atzītākajiem skaņu meistariem izdeva pirmo albumu zem sava vārda. It's Album Time demonstrē, cik muzikāli daudzveidīgs un teju neizsmeļams Terje var būt. Klausītājs tiek ievests brīnišķīgos elektroniskās mūzikas labirintos, no kuriem, kad reiz tajos ir iekļūts, ir grūti izkļūt. Turklāt, Terje ir atbildīgs arī par vienu no skaistākajām šā gada kompozīcijām - kaverversiju Roberta Palmera Johnny and Mary, kurai par vokālistu pieaicināts pats Braiens Ferijs. Ja neesat elektroniskās mūzikas cienītājs, tad vismaz šo noklausieties - būsiet patīkami parsteigts!
13. Damon Albarn - Everyday Robots
Par Deimonu Albernu jau īsti neko jaunu nepateiksi, tomēr, noklausoties šī britu dižgara pirmo soloalbumu, saprotam, ka pašam Albernam ideju gan netrūkst. Līdzīgi kā augstāk minētais Tods Terje arī Alberns darbojies neskaitāmās grupās kā vadošais dzinējspēks (Blur un Gorillaz iespētais jau vien runā pats par sevi), palīdzējis citiem mūziķiem un rakstījis mūziku filmām. Everyday Robots ir kā lielisks kopsavilkums visai Alberna muzikālajai karjerai un, lai gan šeit neatradīsiet teju nevienu spēcīgu singlu, kas varētu sacensties ar Blur radīto mūziku, tomēr kā albums Everyday Robots ir ļoti baudāms un gluži vai retrospektīvs materiāls, kas radīts meistarīgi un profesionāli.
12. Wild Beasts - Present Tense
Jau Wild Beasts iepriekšējā albuma sakarā (Smother Wilkinson 2012. gada albumu topā ierindojās augstajā 5. vietā) rakstīju, ka šiem angļu puišiem līdz izcilam albumam vienmēr kaut kas pietrūkst. Nemitigi Wild Beasts radītie albumi atrodas ļoti augstu dažādu mūzikas apskatnieku gada albumu apkopojumos, tomēr virsotni sasniegt tā īsti nekad arī nav izdevies. Arī Present Tense nav izņēmums un ar dažām atkāpēm (Piemēram elektrizētais un grupai tik neraksturīgais, bet ļoti gaumīgais Wanderlust) grupa savā ziņā spēlē to pašu, ko līdz šim. Iespējams, Present Tense ir neliela atgriešanās pie grupas trakulīgajiem pirmajiem ierakstiem, tomēr jāsaka, ka, lai sasniegtu ko vairāk, Kendālas grupai arī ir jāmainās vairāk. Ticu, ka puišiem ideju netrūkst, tikai nevajag baidīties tās realizēt.
11. How To Dress Well - What Is This Heart?
Vīrs, kas slēpjas aiz skatuves vārda How To Dress Well, Toms Krells ar katru savu nākošo albumu ir strauji progresējis un no ļoti minimālistiska lo-fi skanējuma debijas platē Love Remains savā trešajā albumā What Is This Heart? pierakstās R&B smagsvaru kategorijā. Atklāti sakot, visam albumā dzirdamajam ir viss nepieciešamais, lai kļūtu par ne tikai atzītu kritiķu vidū, bet arī gūt pamatīgu popularitāti R&B mūzikas cienītāju vidū. Īsti nesaprotu, kāpēc tas tā nav noticis, bet tie, kas albumu vēl nav dzirdējuši, nezina, ka palaiž garām 2014. gada labāko R&B mūziku.
10. Temples - Sun Structures
Līdz ar Tame Impala aizsākto psihadēliskās rokmūzikas bumu, arī britiem bija vajadzīga sava atbilde uz vienu no pašlaik labākajām grupām pasaulē. Tā arī četri angļu puiši izdomāja radīt psihadēlisko rokmūziku zem nosaukuma Temples. Lai gan pirmajā brīdī Sun Structures dzirdamas pārāk uzkrītošas atsauces uz Tame Impala mūziku un arī solista Džeimsa Bagšova dziedājums tik ļoti līdzinās Kevinam Pārkeram, tomēr pēc vairākām noklausīšanās reizēm var saklausīt Temples pieeju tam, kā radīt psihadēlisko mūziku. Galu galā jāsecina, ka albums ir diezgan spēcīga debija ar vairākiem patiešām izciliem singliem (Mesmerise, Shelter Song, The Guesser) un vērtējama kā itin pieklājīga atbilde mūsdienu psihadēliskā roka bībelei Lonerism.
9. Spoon - They Want My Soul
Amerikāņu indie roka klasiķi Spoon savā astotajā studijas albumā nepilnu divdesmit gadu garajā karjerā piedāvā klausītājam grupu iepazīt citādākā viedolā, nekā esam to raduši dzirdēt līdz šim. Un tas ir patiesi pārsteidzoši, cik svaigi un oriģināli Spoon spēj skanēt pat pēc tik daudz izdotiem albumiem. They Want My Soul neatradīsiet to, ko varēja dzirdēt Kill the Moonlight vai citos grupas tā laika ierakstos, tomēr arī šādi Spoon, lai gan daudz tuvāki indie popam, nevis indie rokam, spēj radīt brīnišķīgu mūziku. Galu galā grupas firmas zīme Brita Daniela vokāla vēl joprojām ļauj bez problēmām atpazīt, ka tie ir Spoon.
8. First Aid Kit - Stay Gold
Man pašam pat ir grūti paskaidrot, ko tik augstajā astotajā vietā dara zviedru indie folka, americana ansamblis, tomēr gada gaitā esmu pieķēris sevi pie tā, ka Stay Gold klausos gana bieži, lai atzītu, ka albums ir pelnījis atrasties tur, kur tas ir. Māsas Johanna un Klāra Sodebergas ļoti spoži izlauzās uz lielās pasaules mūzikas skatuves pirms diviem gadiem ar savu otro studijas ierakstu The Lion's Roar, kas vispirms jau Zviedrijā sasniedza milzu pārdošanas apjomus un, līdz ar to, arī popularitāte pārējā pasaulē nebija jāgaida. Ar Stay Gold māsas vēl vairāk aplicina savu lielisko dziesmu radīšanas spēju un to, cik autentiski un dabīgi amerikāņu kantrī folku un americana mūziku var izpildīt arī skandināvu meitenes. Turklāt, tieši šī kripatiņa skandināviem tik raksturīgā skanējuma un izpildījuma maniere First Aid Kit padara tik īpašas uz pārējā žanra mūzikas fona.
7. Jungle - Jungle
Varētu šķist, ka Jungle ir uzradušies no nekurienes, tomēr grupas galvenie vīri Toms Makfārlends un Džošs Loids-Vatsons ir pazīstami jau kopš deviņu gadu vecuma. Ar to arī izskaidrojama albumā saklausāmā harmonija un saskaņa. Jungle dzirdamās funk soula skaņas ļauj atslēgties un nedomāt ne par ko, tikai izbaudīt to, cik šķietami (ne tikai šķietami - tā patiešām arī ir) albumā viss saskan un cik albums (lai arī cik vienveidīgs visā tā garumā tas varētu šķist) ir vienots veselums. Taču tajā pašā laikā tik daudz spēcīgu skaņdarbu vienā albumā sen nav dzirdēts. Spoža debija!
6. La Roux - Trouble In Paradise
Esmu pārliecināts, ka reti kurš paredzēja, ka La Roux piecus gadu tapušais turpinājums spīdošajai debijas platei būs vēl labāks. Ja debijas albums baltījās uz trim "vaļiem" - Bulletproof, In For The Kill un Quicksand -, tad Trouble In Paradise kā albums ir daudzkārt spēcīgāks, atzīstot, ka pat vismaz vienu līdzvērtīgu dziesmu, kas radio rotācijās skanētu līdz nelabumam, šajā albumā pat īsti atrast nevar. Tā vietā Ellija Džeksone, ka nu jau ir vienīgā La Roux dalībniece, klausītājiem piedāvā lielisku konceptalbumu ar 9 vienlīdz brīnišķīgām un pārdomātām popdziesmām. Tieši divas albuma garākās kompozīcijas (Let Me Down Gently un Silent Partner) vislabāk iezīmē to, ka Džeksone dodas pilnīgi citā virzienā no tā, kas bija dzirdams pirms pieciem gadiem. Un tas ir tikai loģiski, jo vienīgi attīstoties muzikāli ir iespējams patīkami pārsteigt klausītājus ar katru nākamo ierakstu.
5. FKA twigs - LP1
Tālija Bārneta, kas slēpjas zem FKA twigs (agrāk saucoties par vienkārši twigs) nosaukuma, jau pērn lika sarosīties visiem mūzikas kritiķiem nākot klajā ar spožo EP2 minialbumu, kurā bija atrodams arī viens no tā gada spilgtākajiem singliem Water Me. Tāpēc šogad nebūt nav jābrīnās par to, ka LP1 nenoliedzami ir gada labākā debija. Mūsdienu mūzikā juanajiem izpildītājiem ir ļoti grūti ar kaut ko pārsteigt, taču Bārnetai, kurai albuma tapšanā piepalīdzēja diezgan iespaidīga producentu brigāde ar Arca un Clams Casino priekšgalā, tas izdevās, piedāvājot klausītājiem ko tādu, kas būtībā līdz šim pat nav dzirdēts. Kāds oponēs un teiks, ka tādu FKA twigs jau ir bijis cik uziet, tomēr veids, kādā savu mūziku pasniedz un izpilda angļu mūziķe ir diezgan neatkārtojams. Kā jau minēju - gada labākais debijas albums.
4. Perfume Genius - Too Bright
Too Bright izklausās tieši tā, kādu es to gaidīju pēc pirms diviem gadiem izdotā Put Your Back N 2 It. Vēl krāšņāks, vēl muzikāli piesātinātāks un pārliecinošāks. Maiks Hārdess savu karjeru ir attīstījis pa pakāpienam, proti, ar katru nākošo ierasktu sasniedzot jaunu virsotni un parādot, cik popmūzika var būt klusa, pieklusināta, bet tajā pašā laikā ļoti izteiksmīga un daudzveidīga. Šajā albumā Hārdess pat atļaujas nedaudz paeksperimentēt, par ko liecina plates vidusdaļā atrodamais Grid (savā ziņā arī My Body), kas ir visai savdabīgs un Hārdesam neierasts skaņdarbs. Tomēr tieši tas, līdz ar lieliskajiem Queen un Fool, ir plates augstākais muzikālais punkts uz jau tā ļoti augstā plates kopējā muzikālā fona.
3. Sharon Van Etten - Are We There
Varētu domāt, ka rakstīt dziesmas par mīlestību jau sen vairs nav labais stils un ja gribi, lai tevi uztver nopietni, pievērsies kaut kam citam. Tomēr Ņūdžersijas dziesminiecei Šāronai Van Etenai itin nemaz tā neliekas un, noklausoties Are We There, atliek vien teikt - labi, ka tā. Van Etenas mūzikā nekas nav tik vienkārši kā Rozemundes Pilčeres TV seriālos, un es pat teiktu, ka Are We There būtu jāklausās tā mēreni, jo šķirsanās un nelaimīgas mīlestības tēma caurvij albumu visā tā garumā. Līdzīgi kā ar Van Etenas iepriekšējo albumu Tramp, arī šis sākotnēji nepadevās viegli, kas viņas mūzikai vispār ir raksturīgi, tomēr, dodot albumam laiku, ar katru nākamo klausīšanās reizi iespējams atklāt ko jaunu un nedzirdētu (gada singlu numur 2 - Your Love Is Killing Me - man pielēca tikai trīs mēnešus pēc albuma iznākšanas). Galu galā jāsaka, ka Are We There nav tik depresīvs, kā pirmajā mirklī varētu šķist; tas ir ārkārtīgi skaists ieraksts, kas uzrunās ne visus, bet ja uzrunās, tad tā pamatīgi.
2. The War On Drugs - Lost In The Dream
Interesanti, ka divi War On Drugs dalībnieki - Deivids Hārtlijs un Ādams Grandučī - ir pielikuši roku pie iepriekš minētā Van Etenas albuma, bet ne par to, protams, stāsts. Stāsts ir par to, kāpēc Lost In The Dream ir Ādama Grandučī ansambļa labākais veikums un par to, ka, objektīvi vērtējot, šis ir gada labākais albums, par ko liecina Metacritic ikgadējā visu gada albumu topu apkopojums. Bet, palasot par to, kāds darbs ieguldīts un cik ilgi šis albums ticis radīts, citādāk nemaz nevar būt! Lost In The Dream ir teju līdz perfektumam nostrādāts ieraksts, kas var šķist nedaudz traucējoši tajā momentā, ka viss skan pārāk labi un līdz nelabumam pareizi. Tomēr šis nav tas gadījums, jo albums, kā mēdz teikt, ir ar dvēseli, kas jūtams gan muzikālajā izpildījumā, gan tekstos, kuros Grandučī ielicis daudz personiskās pieredzes. Varbūt nedaudz pārsteidzīgi, bet stipri šaubos, vai Grandučī un grupai ko tādu izdosies atkārtot vēlreiz, jo šī ir absolūta muzikālā virsotne!
1. Mac DeMarco - Salad Days
Salad Days jau ir gada labākais albums tikai tādēļ vien, ka Maks Demarko ir vienkārši foršs. Tā vien šķiet, ka Makam (īstajā vārdā Makbrairs Lanjons, ja nu kādu interesē) īsti pat neinteresē, ko par viņu vai viņa radīto mūziku domā citi vai ko nu teiks mūzikas kritiķi. Un būtībā ar šādu attiekmi mūzika arī būtu jārada (vismaz kā tas bija agrāk), nevis pildot lielus n-to albumu līgumus ar izdevniecībām vai mēģinot izlikties labākam kā ir patiesībā. Arī es pats saprotu, ka Salad Days, skatoties tā objektīvi, nebūt nav pats, pats gada labākais albums, tomēr no subjektīvā viedokļa ir grūti izvairīties un Maka Demarko radītā mūzika rada kaut kādas foršas sajūtas, kas liek to klausīties vēl un vēl. Galu galā Salad Days ir pavisam vienkāršs ieraksts, kurā kaut kādas jaunas inovācijas vispār varat nemeklēt (salīdzinot kaut vai ar to pašu FKA twigs vai Perfume Genius), taču tieši tas ir vajadzīgs, kad visapkārt esošā mūzika ir skaļa, trokšņaina un monotona. Turpretī Salad Days ir harmonisks un nesteidzīgs ieraksts, es pat gribētu pielietot mūzikai neraksturīgu apzīmējumu - mājīgs. Proti, tāds, pie kura ir patīkami atgriezties vēl un vēl.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru