Februāra albumi

Cymbals - The Age of Fracture

Londonas kvartets Cymbals grupu izveidojuši tāpēc, lai jautri pavadītu laiku kopā ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Un debijas plate Unlearn tāda arī izklausās - nepiespiesta un rotaļīga mūzika, kura patīk pašiem grupas dalībniekiem un īpaši neinteresē, ko par to domās klausītāji, kritiķi un sazin vēl kas. Taču šogad londonieši jokus un izpriecas metuši pie malas un radījuši otro studijas ierakstu The Age of Fracture, ar kuru grupa ir debitējusi vēlreiz. Cymbals, līdzīgi kā daudzas citas jaunās grupas, sev īsti nenosaka kādas žanra robežas, kurās tad viņi arī mēģina ietilpināties. Albumā dzirdamas gan indī fanka, sintpopa un indī roka noskaņas, kuras gan neliek domāt, ka šī ir kādu dažādu dziesmu izlase, bet gan saturīgs albums, proti, tas nešķiet sadrumstalots. Labs ieraksts ar dažiem pat ļoti labiem singliem (The Natural World un Like an Animal), bet mūzikas vēsturē diez vai atstās spilgtu lappusi.

Temples - Sun Structures
Šķiet, tas bija tikai laika jautājums, kad pēc Tame Impala lieliskā otrā studijas albuma Lonerism, sāks parādīties grupas, kas arī gribēs uzspīdēt uz uzlēcošā neopsihadēliskā roka viļņa. Pārsvarā gadījumu tas ar neko labu nebeidzas, taču angļu Temples tas ir izdevies pat ļoti veiksmīgi. Savā debijas ierakstā grupa izklausās ļoti pārliecinoši un ja pirmajā mirklī nedaudz šķiet, ka Tame Impala skanējums tiek kopēts ik taktī, tad jau pēc dažām ekstra klausīšanās reizēm ir saklausāms tieši Temples raksturīgais skanējums. Lai gan grupai pietrūkst tā atmosfēriskuma un skaņas plašuma, kas austrāliešu ierakstos un grupas solists Džeimss Edvards Bagšovs nav Kevins Pārkers, tomēr debiju var nosaukt par izdevušos ar ļoti cerīgu skatu nākotnē.

Bombay Bicycle Club - So Long, See You Tomorrow
Londonas kvartets Bombay Bicycle Club divus skanējuma ziņā līdzīgus ierakstus nav izdevuši. Ja debijas ieraksts I Had the Blues But I Shock Them Loose bija tīrs indie ieraksts, tad nākošais ieraksts Flaws bija akustisks folkmūzikas ieraksts, ar kuru, manuprāt, grupa pamatīgi aizšāva garām. Trešajā albumā A Different Kind of Fix grupa, ja tā var teikt, atgriezās pie saknēm, ierakstot vienu no 2011. gada labākajām platēm. Savukārt jau pirmais jaunā albuma singls Carry Me iezīmēja to, ka grupa devusies dažādu elektronisku eksperimentu virzienā, kas pirmajā brīdī darīja mani skeptisku. Tomēr kopumā So Long, See You Tomorrow ir sanācis pat ļoti interesants, kurā londonieši jau sev raksturīgajam indie skanējumam piejaukuši klāt mazdrusciņ elektronikas, piedāvājot gan eksplozīvus radiohitus (Carry Me, Luna, It's Alright Now) un grupai raksturīgas indie balādes (Eyes Off You, So Long, See You Tommorow), turklāt ar šo plati grupa beidzot ir izlauzusi ceļu uz Apvienotās Karalistes top 40 virsotni.

Beck - Morning Phase
Ar Morning Phase, kas ir jau divpadsmitā plate mūziķa diskogrāfijā, Beks Hansens kārtējo reizi pierāda, ka ir īsts mūzikas hameleons. Atceramies, ka Beks popularitāti ieguva nu jau ikonisko dziesmu Loser, vēlāk izdodot lielisko un trakulīgo Odelay un vēl pat pērn kopā ar Džeku Vaitu ierakstot dziesmu I Just Started Hating Some People Today, kuras nosaukums jau visu izsaka. Savukārt otrā plauktā varam likt rakstura un muzikālā ziņā daudz mierīgāko Sea Change un sadarbību ar Šarloti Geinsbūru. Taču albumi, kuros Beks centās atklāt arī savu dziesminieka šķautni nepadevās tik veiksmīgi, vismaz kritiķu skatījumā. Jaunākais darbs Morning Phase ir liekams pie otrā plaukta ierakstiem, kurš stilistiski pieskaitāms pie folka, pat country vai americana žanriem. Tomēr šoreiz Beks pierāda, ka ir izcils dziesminieks un radījis lielisku, nesteidzīgu un pārdomu pilnu ierakstu. Turklāt albumā atrodama viena no šī gada skaistākajām kompozīcijām Blue Moon.

Wild Beasts - Present Tense
Wild Beasts ir no tām grupām, kura vienu pēc otra ieraksta lieliskus albumus un kuri sava skanējuma ziņā pat ļoti atšķiras no citām līdzīgām grupām. Taču līdz tādam albumam, kas būtu gada labākā ieraksta vērtē, līdz šim ir vai nu nedaudz pietrūcis vai arī kāda cita albuma panākumi to ir aizēnojuši. Arī klausītāju vidū Wild Beasts, manuprāt, nav saņēmuši pienācīgu popularitāti. Atskatoties uz to visu ar grupas dalībnieku acīm, būtu grūti iedomāties, kā savu skanējumu grupa varētu attīstīt vēl tālāk. Ar pirmo singlu Wanderlust izmaiņas bija jūtamas līdz ar pirmajām dziesmas sekundēm - monotons, pat vienveidīgs ritms ar melodiju, kas, šķiet, nekādi neattīstās; dziesma it kā stāv uz vietas. Tomēr, kārtīgi ieurbjoties šajā kompozīcijā, var ļoti labi saprast, uz ko grupa velk savā ceturtajā studijas ierakstā - viņi vairs nedomā par citiem, viņi mūziku nu jau raksta vairs tikai paši sev un tas jau ir pavisam cits līmenis. Īpaši spoži to akcentē dziesmas vārdi "Don't confuse me someone, who gives a fuck". Un būtībā viss, kas seko tālāk ir labākais, ko varam sagaidīt no Wild Beasts, kuriem jau ir vienalga, ko par viņiem domā kritiķi un klausītāji. Visādi citādi, tie ir tie paši Kendālas puiši, kas līdz šim tikai vēl vienu līmeni augstāk. Savukārt Haidena Torpa un Toma Fleminga lieliskās balsu saspēles jau ir grupas firmas zīme. Izcils ieraksts! MĒNEŠA LABĀKAIS ALBUMS. 

Noklausies arī šos:

• St. Vincent - St. Vincent
• Tinariwen - Emmaar
• Marissa Nadler - July
• Broken Bells - After The Disco
• Sun Kil Moon - Benji