Īsti neizprotu vispārēju kritiķu sajūsmu par māsu - Tīganas un Sāras Kvinnu - septīto studijas albumu Heartthrob (Metacritic pagaidām rāda, ka albums visu kritiķu vērtējumā vidēji ir saņēmis 8 no 10). Apskatnieki īpaši uzsver producenta Grega Kurstina (strādājis ar Liliju Alenu, Pink un Ke$sha) lielo ieguldījumu māsu jaunajā skanējumā, un kopumā Heartthrob tiek vērtēts kā lielisks popmūzikas albums. Protams, tā var teikt, tikai kā uz to skatās - ja vidējam mūzikas klausītājam albuma lipīgās dziesmiņas liksies šedevri, tad cilvēkiem, kas mūzikas pasaulē mēdz ielūkoties nedaudz tālāk par vietējo radiostaciju piedāvājumu, Tīganas un Sāras jaunais veikumu varētu likties ārkārtīgi garlaicīgs un paredzams. Tieši tāds tas ir manās acīs, jo salīdzinājumā ar kanādiešu iepriekšējo veikumu Sainthood, kas gan bija perfekts indie popa ieraksts, Heartthrob ir bez gala neizteiksmīgs. Visas albuma kompozīcijas ir veidotas pēc pilnīgi viena principa, kas ir pants-piedziedājums-pants-piedziedājums, un pēc albuma noklausīšanās pat liekas, ka esi klausījies vienu dziesmu ar gluži nebeidzamu eksplozīvu piedziedājumu atkārtošanos. Arī dziesmu lirika neglābjami atgādina tekstus no tīņu žurnāliem. Grūti albumā ir atrast ko pozitīvu, tomēr divas dziesmas - pirmais singls Closer un I Couldn't Be Your Friend, kas vienkārši (pat nezinu kāpēc) patīkami izceļas uz pārējo fona - atstāja labu iespaidu. Ja patika grupas iepriekšējie albumi, tad šis varētu būt pamatīga vilšanās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru