Pirms diviem gadiem austrālieši Tame Impala ar savu debijas ierakstu Innerspeaker lieliski nodemonstrēja, ka sešdesmito gadu rokmūziku var pasniegt tā, lai viss neizklausītos klišejiski un pārāk bītliski (kā to 'lieliski' nodemonstrēja Oasis). Jā, it kā viss, kas bija dzirdams šajā debijas albumā, nebija nekas jauns, tomēr grupa pierādīja, ka to visu var pasniegt mūsdienīgā veidā, tajā pašā laikā nepazaudējot to laiku rokmūzikas šarmu. Savā otrajā albuma vīri jūtas pietiekoši nobrieduši un dodas vēl tālāk, savu skanējumu padarot sarežģītāku, izteiksmīgāku un pavisam unikālu.
Tas ir īsts baudījums klausīties šo plati - instrumentāli Lonerism ir perfekts albums, kas arī pieprasa labu skaņas aparatūru, un tikai tad būs iespējams visā pilnībā to izbaudīt. Jautāsiet, kas tad to padara tik unikālu? Tas ir niansēts līdz pilnībai, un tu vari būt noklausījies vienu dziesmu 10 reizes, bet 11. reizē tik un tā sadzirdēt ko tādu, ko neesi dzirdējis visās iepriekšējās. Dziesmas šajā albumā neaprobežojas ar vienveidīgu ritmu visas dziesmas garumā un vienkāršu pantiņš-pantiņš-piedziedājums struktūru, tādējādi izvairoties no tā, ka albums ātri apniks. Ārkārtīgi lielisks un baudāms ir Kevina Pārkera vokāls, kas, gluži tāpat kā debijas platē, ir mierīgi nosvērts un, skanot kā no tālienes, rada klātbūtnes efektu.
Runājot par kādām īpaši izceļamām kompozīcijām, man atkal būtu jāsaka banāli ierastā frāze, ka šajā albumā sliktu dziesmu nav un nevienu, tā saucamo, filleri jūs neatradīsiet. Godīgi sakot, tā arī ir, bet vienmēr taču būs kādas dziesmas, kas tīri subjektīvi iepatiksies vairāk vai izcelsies uz citu fona. Katram tās var būt savas, bet, manuprāt, par vienu izteiktu gabalu šaubu nevienam nav - Elephant ir albuma sirds un dvēsele, kas ir vienkārši meistardarbs. Jā, tas noteikti nav instrumentāli sarežģītākais un niansētākais skaņdarbs, tomēr tas spēks, kas dziesmā slēpjas, ir neaprakstāms! Vēl varētu izcelt divas kompozīcijas plates vidusdaļā - Why Won't They Talk To Me un Feels Like We Only Go Backwards, kā arī jau iepriekš dzirdēto Apocalypse Dreams, kurām visām ir lielisks singla potenciāls. Lielisks ir noslēdzošais Sun's Coming Up, kurā, neieraksti grupai, skan klavieres un Pārkera balss šajā dziesmā izklausās citādāk, padarot dziesmu par izcilu albuma nobeigumu.
 |
| Tame Impala |
Ļoti negribas Tame Impala ar kādu salīdzināt, tomēr ir grūti nesaskatīt līdzību ar angļu psihodēliskā roka pārstāvjiem The Small Faces, kuri arī savās dziesmās izmantoja neskaitāmus ritmiskos risinājumus, neaprobežojoties ar klasiskiem ritmiem. Tame Impala turpina priekšgājēju iesākto, attīstot un noslīpējot savu skanējumu līdz pilnībai, bet atstājot patīkamo ģitāru čarkstoņu un ne tik dzidro bungu skanējumu, kas apliecina - roks nebūs miris (kā dažiem tīk apgalvot), kamēr būs tādas grupas kā Tame Impala, kuri šajā desmitgadē pilda The Strokes un The White Stripes pagājušajā desmitgadē iesākto.
Izdošanas datums - 5. oktobris, 2012
Izdevējs - Modular
Albuma garums - 51:53
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru