Animal Collective - Centipede Hz

Baltimoras apvienība Animal Collective (varbūt nedaudz var vilkt līdzību ar Arielu Pinku, bet tikai nedaudz) strādāja un izdeva albumus teju desmit gadus līdz piedzīvoja absolūtu triumfu 2009. gada plates Merriweather Post Pavilion izskatā. Albums tika atzīts par gada labāko albumu neskaitāmos mūzikas izdevumos, un kritiķu redzējumā tas tika vērtēts ar visaugstākajām atzīmēm. Nevarētu teikt, ka līdz tam tas, ko radīja Animal Collective līdz šim albumam, nebija pieminēšanas vērts - Sung Tongs, Feels un jo īpaši Strawberry Jam bija izcili albumi, tikai Merriweather Post Pavillion bija kulminācija šim kāpienam pa muzikālajam kāpnēm - ārkārtīgi demokrātisks un baudāms ieraksts, tajā pašā laikā neaizmirstot par grupas saknēm. Runājot par apvienības saknēm, tieši jaunajā vīru veikumā Centipede Hz agrīno albumu skanējums ir saklausāms vairāk kā iepriekšējos četros albumos.

Ziņas par jaunu grupas albumu sev līdzi atnesa divus brīnišķīgus skaņdarbus Honeycomb un Gotham, kas gan nav atrodami jaunajā platē. Tie likās kā ļoti akceptējams turpinājums 2009. gada triumfam. Tikpat labi izklausījās arī pirmais singls no grupas devītā studijas albuma Today's Supernatural ar, nu ļoti lipīgo lelelelelelelelele leeet go. Skanējums bija savādāks, bet joprojām ausij tīkams.

Runājot par pašu albumu, jāsaka, ka vilšanās nav tas veiksmīgākais vārds šajā gadījumā, jo vilties nav kur - albums nav tāds, lai veltītu tam vienu pārmetumu pēc otra. Gluži vienkārši pēc tāda albuma, kāds bija Merriweather Point Pavillion, nav ne mazākā pārsteiguma momenta - lielākā daļa liekas jau dzirdēta un ar neko nepārsteidz, kaut gan arī Centipede Hz vēsturē ieies ar dažām ļoti labām kompozīcijām, kuras slēpjas, galvenokārt, plates sākumdaļā. Tas arī ir viens no šīs plates klupšanas iemesliem - trīs labākās albuma dziesmas ir plates sākumā un visas pēc kārtas, kas visu turpmāk skanošo (līdz pēdējai dziesmai) padara vairkāk vai mazāk blāvu. Viss sākas ar patīkamu, bet nevarētu teikt, ka atmiņā paliekošu skaņdarbu Moonjock, bet turpinājumā seko lielais trijnieks - Today's Supernatural, Rosie Oh (īss, bet ārkārtīgi lipīgs un atmiņā paliekošs skaņdarbs) un, iespējams, šīs plates virsotne Applesauce, kas atsauc atmiņā labākos brīžus no paša Merriweather Post Pavilion. Turpinājumā seko neizteiksmīgais Wide Eyed, pēc kura vēl nedaudz uzmanību notur skanīgais Father Time, bet tad galu galā arī iestājas absolūts uzmanības deficīts - un tā katru klausīšanās reizi. Kā jau minēju, uzmanība atgriežas pie pēdējā albuma skaņdarba Amanita, kas gan liek skaudri konstatēt faktu, ka albums jau ir beidzies un šoreiz ne tā iemesla dēļ, ka visas dziesmas bija lieliskas, tādējādi paskrienot nemanot, bet gan cerībā, ka kaut kam taču vēl jābūt. Diemžēl nebija.

Animal Collective

Lai cik dīvaini neizklausītos, laikam jau nosacītās neveiksmes pamatā ir "pārāk labs" iepriekšējais albums, kas gribot negribot Centipede Hz atstāj ēnā. Jaunā albuma skanējums arī ir lieta, kas albumu nepadara par vienu no klausāmākajiem grupas albumiem - tas ir smagnējs, dažviet pat nedaudz samocīts, kas dažubrīd kļūt parāk nospiedoši un vienveidīgi, kas priekš Animal Collective ir ārkārtīgi neierasti. Tomēr jāatzīst, ka, individuāli atskaņotas, dažas dziesmas ieies grupas klasikā līdzās tādiem grāvējiem, kā My Girls, Brother Sport, For Reverend Green un citiem.

Izdošanas datums - 4. septembris, 2012

Izdevējs - Domino

Albuma garums - 53:38