Ariel Pink's Haunted Graffiti - Mature Themes

Ariels Rozenbergs jeb Ariels Pinks ir cilvēks, kas rada mūziku, pilnībā nesatraucoties ko par viņu un viņa radītajām skaņām teiks kritiķi, klausītāji un interneta nīgrie komentētāji, tādēļ līdz pat 2010. gadam Rozenbergs kopā ar grupu radīja mūziku, kas nevienam tā īsti neinteresēja, ja nu vienīgi pašam Arielam. Un tad iznāca Before Today, kas acu mirklī grupu padarīja redzamu visur un zināmu visiem. Grūti pat nodefinēt kas bija veiksmīgās plates pamatā, bet, to izdzirdot, uzreiz tapa skaidrs, ka tas ir viens no gada ierakstiem, un, godīgi sakot, tā būtu pelnījusi vietu Mazā Apbižotā eža rubrikā, jo toreizējā, vēl neesošajā Wilkinson albumu topā Before Today ieņēma trešo vietu (jāatklāj gan, ka ar šodienas skatu es to liktu pat pirmajā). Bet tas lai paliek pagātnei. Ir pagājuši divi gadi, un Ariels Pinks savu slavas gājienu turpina vislabākajā iespējamajā veidā - albumā Mature Themes viņš izmanto krietnu devu pašironijas un necenšas atkārtot Before Today augstumus (tas arī parasti ir šādu lielisku albumu pēcsindroms).

Jessie Ware - Devotion

2010. gadā ar lielisku debiju sevi pieteica Janelle Monáe, kas nojauca stereotipus par to, ka melnādainajai sievietei būtu jādzied tikai R'n'B vai Soul žanrā, kas līdz tam bija kā akmenī iekalts. Viņa albumā The ArchAndroid sajauca kopā R'n'B, Funk, Soul un pat rokmūziku, radot līdz šim nedzirdētus skaņu virknējumus apvienojumā ar viņas spēcīgo balsi. To visu stāstu, tādēļ ka jaunā britu dziesminiece Džesija Veira, kas jau iepriekš sastrādājusies ar citiem britu elektroniskās mūzikas spīdekļiem SBTRKT viņu pagājušā gada izcilajā debijā, šogad pati debitē ar plati Devotion, kurā, līdzīgi kā jau pieminētā Monē, nojauc robežas starp stiliem un piedāvā daudzveidīgu popmūzikas albumu šī vārda vislabākajā nozīmē. Džesija Veira tādus hītus, kā Running un Wildest Moments, spēj radīt bez ierastās popmūzikas banalitātes un garlaicīgajiem deju ritmiem vai gluži pretēji - 'sirdi plosošu' liriku un līdz mielēm raudošu vokālu; Veira tos pasniedz viegli, eleganti un neuzbāzīgi, proti, arī klausītājam ir tajos jāieklausās ar izpratni. Platē atrodamas arī pavisam uz hīta statusu nepretendējošas dziesmas, kā 110% un Sweet Talk, bet kuras albumam dod daudzveidību un plašāku skanējumu.

Izdošanas datums - 20. augusts, 2012

Izdevējs - PMR / Island

Albuma garums - 42:04

Muse - Madness [AUDIO]

Pēc ārkārtīgi nepārliecinošā jaunā albuma pieteikuma ar citplanētiešfilmas cienīgu treileri, vēl jo briesmīgāku dubstep garā ieturēto The 2nd Law: Unsustainable, nemaz nerunājot par patosa pilno olimpiādes itkā oficiālo dziesmu (kuru gan es dzirdēju tikai un vienīgi noslēguma ceremonijā un nekur citur) Survival, britu aktuālākā grupa tomēr pierāda, ka galīgi norakstīt to vēl nevajadzētu. Madness, kas ir otrais singls no 1. oktobrī gaidāmā grupas sestā studijas albuma The 2nd Law, ir, lai gan Muse ierastajam skanējumam netipisks gabals, tomēr tas neizraisa tādu neizpratni kā abi augstāk minētie skaņdarbi. Madness ir pat ļoti pieklājīga kompozīcija, kuru gan es neņemtos nodēvēt par grupas visu laiku labāko dziesmu kā to izdarīja Kriss Mārtins, bet par patīkamu pārmaiņu pēc visiem neveiklajiem Queen pakaļdarinājumiem, kas sākās jau Resistance laikā ar spilgtāko piemēru United States of Eurasia. Tomēr lai arī cik cienīgs izklausās jaunais singls, tomēr mani māc nelabas aizdomas, kas viss jaunais Muse darinājums tāds mistisks savārstījums vien būs, par ko tikai liecina visi trīs pirmie vēstneši, kuros vienu kopēju motīvu grūti atrast.

Yeasayer - Fragrant World

Yeasayer ir grupa, kura vienmēr ir izcēlusies ar visai apbrīnojamu izdomu un domas lidojumu. Par to liecina 'interesantie' albumu noformējumi, instrumentu pielietojums un mūzika pati par sevi. Lai vai kā, grupas līdz šim divi izdotie albumi guvuši atzīstamu kritiķu vērtējumu un arī klausītājiem visas viņu dīvainības ir iepatikušās. Grupas jaunākajai platei noformējums ir ieturēts Yeasayer labākajās tradīcijās, proti, visai nesaprotams, bet vai muzikāli grupa spēj turpināt iesākto, nepaliekot vienveidīgi un garlaicīgi? Lūk arī recenzijas jautājums, uz kuru mēģināsim rast atbildi.

Tame Impala - Elephant [AUDIO]

Austrāliešu psihadēliskā roka pārstāvji, kas pirms diviem gadiem pārsteidza ar vienkārši izcilu plati Innerspeaker, šogad ir gatavi turpināt - 5. oktobrī iznāks grupas otrais albums Lonerism, un pirmie divi vēstneši Apocalypse Dreams un jo īpaši Elephant liecina par to, ka debijas albuma augsti uzstādītā latiņa tiks pabīdīta vēl augstāk. Ja Apocalypse Dreams varētu tikpat labi būt arī pirmā albuma skaņdarbs, kas nav pārmetums, bet gan uzslava, ka līmenis tiek turēts ļoti augsts, tad Elephant ir kaut kas nedzirdēti īpašs un vārdos neaprakstāms, lai gan pati grupa atzīst, ka dziesma radusies vēl krietnu laiciņu pirms debijas albuma iznākšanas. Jau no pašām pirmajām dziesmas sekundēm tu saproti, ka tā nav parasta dziesma; šis ģitāru skanējums kopā ar perfektiem bungu solo veido kaut ko patiesi nedzirdētu, lai gan šī melodija iederētos arī Pink Floyd vai Led Zeppelin repertuārā, jo Elephant ir mūsdienīgs skaņdarbs ar septiņdesmito gadu iekšām, nē, varbūt lai labāk skanētu, teiksim tā - septiņdesmito gadu dvēseli.

Eugene McGuiness - The Invitation To The Voyage

Angļu puisis vārdā Jūdžins Makginess nebūt nav jauniņais mūzikas aprindās, bet, šķiet, tieši ar savu trešo studijas plati The Invitation To The Voyage viņš varētu beidzot iegūt tik ilgi gaidīto un, saprotams, arī pelnīto klausītāju un kritiķu atzinību. Grūti spriest, kas bija apstākļi, kas Makginesam ar saviem pirmajiem diviem studijas albumiem neļāva izsisties, bet teikt, ka tie būtu bijuši slikti, galīgi nedrīkst. Vienkārši nepaveicās. Savā ziņā pie vainas varētu būt arī nespēja nostiprināties zem viena nosaukuma (otrais albums Glue tika izdots zem nosaukuma Eugene + the Lizards). Lai vai kā, The Invitation To The Voyage ir perfekts angļu popmūzikas paraugs ar nedaudz bītlisku roka pisitienu, radot mūziku, kas nebūt nav sekla, bet nav arī pārlieku sarežģīta arī vidējam, teiksim, Radio SWH klausītājam - ieraksts patiks gan gardēžiem, gan cilvēkiem, kuriem radio skan viarāk vai mazāk fonā, bet patīkamās muzikālās vibrācijas, ko radījis Jūdžins, ievēros un novērtēs abi.

Izdošanas datums - 6. augusts, 2012

Izdevējs - Domino

Albuma garums - 36:31

Evian Christ - FYTS [AUDIO]

Jaunais un daudzsološais britu producents Džošua Līrijs jeb Evian Christ jau 22 gadu vecumā rada mūziku, kas liek matiņiem sacelties stāvu. Viņa jaunākais darbs FYTS rada tādas vibrācijas, kas liek gandrīz vai paģībt. Spēcīgs bīts, kas ir neuzbāzīgs un ierībina tikai tad, kad to tu esi vismazāk gaidījis, savienojumā ar ambientu pamatmotīvu dziesmas pamatā rada labāko skanējumu, kāds dzirdēts 2012. gadā!

Jūlija Albumi

Vasaras pašā viducī, kā ierasts, albumu klāsts nav tik plašs, teiksim tā - vismazāk jaunas mūzikas iznāk tieši jūlijā, bet tas nu nekādīgi neiedragā kvalitāti, jo arī jūlijā viens gada albuma pretendents ir atrodams.