Arī 2012. gads nav izņēmums un, nu jau var teikt, vīri no Klīvlendas Cloud Nothings atkal ir atgriezušies ar jaunu albumu, jo burtiski pirms gada iznāca grupas vārdā izdota plate, bet vēl 2010. gadā debija Turning On. Jau pašā albuma apskata ievadā, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka jaunais veikums Attack On Memory ir grupas labākais albums uz doto brīdi.
Dilans Baldi uzsāka Cloud Nothings darbību, kad vēl atradās universitātē. Tas nemaz nebija tik sen kā tas varētu izklausīties - 2009. gadā. Palēnām viņš arī guva atpazīstamību plašākā mērā, lielākoties pateicoties 2010. gada kompilācijai Turning On, kuru varbūt būtu nedaudz nekorekti saukt par debijas albumu, bet nu pieņemsim to tā. Manā uzmanības lokā grupa nonāca pagājušogad, ar savu otro veikumu. Pāris reizes tas tika atskaņots, bet tā arī tas man īsti nepalika atmiņā un lielu sajūsmu pēc tā noklausīšanās nevarēju paust. Nebija nevienas izlecošas dziesmas, kas arī būtu labi, ka albums kopumā būtu izcils, bet arī no tāda leņķa skatoties, jāsaka, ka tas bija vienmuļš un neinteresants. Tieši tādēļ arī jauno veikumu ar lielu aizrautību negaidīju. Pat pēc pirmo vēstnešu No Sentiment un Stay Useless noklausīšanās, manī nekas nepamodās.
Bija nepieciešams to noklausīties pilnā garumā, lai saprastu, ka Attack On Memory ir pirmais albums šogad, kas skan gada albuma pretendenta līmenī (protams, arī Chairlift jaunizceptais Something ir labs un lipīgs, bet, vai tas noturēs klausītāju uzmanību līdz pat gada noslēgumam ir maz ticams). Arī manis iepriekš pieminētās dziesmas pēc albuma noklausīšanās iegūst citu garšu un nozīmi. Attack On Memory ir gluži pretējs savam priekštecim, jo tajā ir gan spēcīgi singli, gan pats par sevi tas ir augstvērtīgs albums. Jaunajā platē grupa skan daudzreiz nobriedušāk un naivas pludmales melodijas ir nomainītas ar drūmos toņos tērptām melodijām un skarbām lirikām. Plus vēl Baldi vietumis ķērcošā balss, no kuras nebija ne miņas iepriekšējos veikumos, nu atklājas pilnā krāšņumā un tieši tādās devās, lai nebūtu nogurdinoša.
 |
| Cloud Nothings |
Droši vien Nirvanas kvēlākie fani par šādiem tekstiem mani gribētu tā labi nolamāt, bet tomēr es uzskatu, ka dažos gabalos (No Sentiment un jo īpaši No Future/No Past) Cloud Nothings izklausās tieši pēc izcilā deviņdesmito gadu Kurta Kobeina kolektīva. Un šie vīri ir vieni no retajiem, kam tas izdodas neizklausoties pēc absolūtas Nirvanas kopijas, bet gan turpinājuma.
Visu beidzot, jāsecina, ka albumā vāju skaņdarbu nav. Ir tikai izcili un ļoti izcili, un jau tagad, šo dažu dienu laikā, jauno albumu esmu noklausījies vairāk reižu kā iepriekšējo visa gada garumā. Un jāsecina visai interesants fakts - otro gadu pēc kārtas pirmais pretendents uz gada albuma titulu izdod albumu ar melnbaltu albuma noformējumu. Pagājušogad tie bija Destroyer. Laikam kombinācija "janvāris + melnbalts vāciņš" ir diezgan veiksmīga.
Izdošanas datums - 24. janvāris, 2012
Izdevējs - Carpark
Albuma garums - 33:38
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru