Sākšu uzreiz ar to, ko varbūt vajadzētu beigt, bet tomēr intrigas uzkurināšanai un tīri zināšanai uzskatu, ka šis albuma apskats būs par labāko debiju 2011. gada rokmūzikā līdz šim. Pilnīgi noteikt šis sit cauri Yuck un Vaccines, nemaz nerunājot par līdziniekiem Tennis. Bet nu gan, par visu pēc kārtas, kā tad es līdz šādam spriedumam vispār nonācu un vai tas maz ir objektīvs.
Laikam jau būtu kļūdaini atzīt, ka muzikāliem pāriem, kuri ir pāri ne tikai mūzikā, bet arī dzīvē, būtu grūti izveidot ko labu. Nezinu kāpēc, bet man liekas, ka līdzīgs uzskats ir valdījis daudzu cilvēku apziņās ilgu jo ilgu laiku, jo tā patiesībā ir daudzās jomās - precētiem pāriem, mīlniekiem vai, ej nu sazin kam vēl, vajag katram savu brīdi atelpas vienam no otra, šajā gadījumā, strādājot citā darba vietā vai, ja runājam par mūziku, spēlējot citā grupā. Pēdējā laikā grupas šo stereotipu bieži sāk lauzt un Cults ir kārtējie kas to dara. Madlīne Follina un Braiens Oblivions ir pāris un mūziku viņi taisa patiešām labu. Protams, tas ir slideni, jo ja viņi pašķirsies, neticu, ka arī Cults tad neizjuks, bet varbūt es kļūdos. Tātad, kā jau minēju kādu laiku iepriekš pie viņu aktuālākā singla Abducted, abi 23 gadus vecie jaunieši nāk no Sandjego, bet pa pusei tomēr ir no Ņujorkas (nuja, kas gan mūsdienās nav no Ņujorkas) un spēlē Garage pop-rock ar skanējumu kā no sešdesmitajiem.
Un tieši tā viņi arī skan - kā gupa, kura tajā laikā varbūt pat būtu gāzusi Bītlu kalnus un šodien būtu nevis Džordžs, Pols, Džons un Ringo, bet gan Madlīne un Braiens... nu labi, vismaz sastādītu veselīgu konkurenci. Bet nu tomēr viņu ir šeit un tagad. Divitūkstošivienpadsmitajā valda cita mūzika un citi stili - visapkārt skan kalbasa (zinātāji sapratīs) un pa virsu uzrepo kārtējais nig..., atvainojos, afroamerikānis(-niete) un visiem tas ir Dieva vietā (protams neviens nav teicis, ka visie šitie bumsiki ir arī jāklausās, bet nu tomēr vidējam amerikānim (un ne tikai viņam) var ieskalot visu). Un šādos laikos Cults nāk kā paša Dieva saukti - viņi skan klasiski, bet ne tā, lai kāds teiktu:"eu, bet šito tak es jau esmu dzirdējis sešdemitajos!". Nē, nē viņiem ir pašiem savs šarms un tas, ka ietekme nākusi no sešdesmitajiem nenozīmē, ka principā viņi arī skan tāpat. Viņi skan vēl labāk! Un velns lai parauj, skan burvīgi! Savā pleilistē pēc albuma pirmās noklausīšanās reizes vari iemest jebkuru dziesmu no albuma, un Tev liksies, ka šito jau Tu esi dzirdējis reizes desmit. Lūk kādu iespaidu atstāj Cults debija.
Noslēdzot, piemetināšu, ka neatkāpšos no ievadā spēcīgi izteiktajiem spriedumiem, bet vēl jo vairāk - teikšu, ka kādam būs grūti pārspēt šādu debiju. Jā šogad The Drums izdotu savu debijas albumu (vells, tas bija tieši pirms gada!), tad vēl varētu pastrīdēties, bet šajos apstākļos un šajā gadā smagi šaubos, jo Cults uzstādītā latiņa ir augsta.
Izdošanas datums - 31. maijs, 2011 (Eiropā)
Izdevējs - Columbia
Albuma garums - 33:45
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru