Džims Džeimss ir no tiem retajiem mūziķiem, kuri arī karjeras otrajā pusē neapstājas attīstībā un mēģina atklāt ko jaunu, nedzirdētu. Pagājušogad ar savu pamatgrupu My Morning Jacket tika izdots lieliskais The Waterfall, savukārt šogad Džeimss izdeva jau savu otro solo albumu Eternally Even, kurā gaumīgi eksperimenti mijas ar tikai Džeimasam raksturīgām muzikālām izpausmēm. Tas kopumā rada vienu no gada muzikāli inovatīvākajām platēm, kuru neapnīk klausīties.
9. Bibio - A Mineral Love
A Mineral Love nebūt nav labākais Bibio jeb Stefana Vilkinsona albums, tomēr tas ir ieturēts klasiskā mūziķa stilistikā, radot melodijas, kādas mēs no viņa esam pieraduši dzirdēt. Viegla klausāmviela, kas diez vai pēc gadiem vēl tiks spēlēta, tāpēc šo diezgan droši var devēt par noskaņu albumu, un, jāsaka, ka kārtējo reizi Vilkinsons ir spējis radīt vislabākās un siltākās noskaņas.
8. Car Seat Headrest - Teens of Denial
Vils Toledo ar domubiedriem zem nosaukuma Car Seat Headrest albumus izdod bieži - dažreiz pat gadā četrus, tomēr līdz pat pagājušajam gadam īpašu ievērību neguva, kamēr neparakstīja līgumu ar Matador. Pērn tika izdots augsti vērtētais Teens of Style, taču šī gada Teens of Denial ir kas vēl ievērības cienīgāks. 70 minūšu garajā albumā var atrast visu, ko sirds kāro, turklāt netrūkst arī gabalu, kas iesēžas galvā (Killer Whales / Drunk Drivers, Vincent, Fill in Blank) un gribas dungot pie sevis vēl ilgi.
7. Beacon - Escapements
Pēc ne visai izdevušās debijas 2013. gadā Bruklinas elektroniskās mūzikas duets Beacon šogad izdeva fantastiski atmosfērisku turpinājumu ar pieklusinātiem bītiem un, iespējams, neuzbāzīgāko deju mūziku pasaulē.
6. Hamilton Leithauser + Rostam - I Had A Dream That You Were Mine
Kad Rostams paziņoja par aiziešanu no Vampire Weekend, es domāju reti kurš cerēja uz tādiem muzikālajiem darbiem, kā gada sākumā izdotais Gravity Don't Pull Me un tālāk šī fantastiskā sadarbība ar Walkmen solista Hamiltonu Leithauzeru. Galu galā, ja kādreiz esat prātojuši, kā varētu izklausīties šo divu grupu apvienjums, tad te tas ir kā uz paplātes. Pirmajā brīdī šī varētu šķist ļoti neierasta kombinācija, tomēr albumā dzirdams kas līdz šim nedzirdēts un jauns. Ļoti ceru, ka šis nebūs vienīgais abu kopdarbs.
5. Woods - City Sun Eater in the River of Light
Woods kopš sava ceturtā studijas albuma Songs of Shame ir spējuši noturēt lielisku muzikālo kvalitāti un pie šķietami vienveidīga psihadēliskā folka izdevuši albumus, kas ir katrs par katru intersantāks, tomēr tieši viņu šogad izdotais albums spēj sasniegt vēl nebijušus augstumus. Puiši ir pagarinājuši savu vidējo dziesmu garumu un tādējādi pasaka vairāk un izteiksmīgāk, tajā pašā laikā paliekot vienkārši un galu galā radot mazāk psihadēliskas melodijas, kas sasniedz lieslisku efektu.
4. Radiohead - A Moon Shaped Pool
Es nenoliegšu to, ka nekad neesmu bijis liels grupas cienītājs, lai gan augsti novērtēju viņu radītos darbus. Un The King of Limbs lika domāt, ka Oksfordas vīriem sāk aptrūkties jaunu ideju, taču līdz ar pirmajām pirmā singla Burn The Witch vijoļu skaņām bija skaidrs, ka gaidāmais albums būs kas īpašs un atvērs jaunu lapu grupas vēsturē. Tieši tā arī bija - A Moon Shaped Pool ir drosmīgs solis un pierādījums tam, cik Radiohead tomēr spēj būt dažādi. Turklāt, vismaz man, tas lika vēlreiz atskatīties uz grupas izcilajiem albumiem un saklausīt tos no jauna un ar jaunu sapratni, kāpēc tie ir mūzikas klasika un kāpēc Radiohead ir viena no izcilākajām grupām, kāda bijusi.
★ David Bowie - Blackstar
Es kārtējo reizi atkārtošos, ka tādus klasiķus kā Deividu Boviju es vienkārši nedrīkstu vērtēt un principā Blackstar ir ārpus visa pārējā, kas šogad ierakstīts. Tas ir izcils ieraksts, izcils nobeigums izcilai un fenomanālai mūziķa dzīvei un karjerai!
2. Kevin Morby - Singing Saw
Kevins Morbijs ar savu trešo studijas plati sasniedzis savu karjeras augstāko punktu un izdevis vienu no pēdējo gadu labākajiem indie folka ierakstiem. Bijušais Woods dalībnieks piedāvā brīnišķīgas melodijas un pārdomu pilnus tekstus un iekš Singing Saw Morbija ģitāra skan netipiski maigi un neierasti. Turklāt tieši šajā platē redzams, cik liels dziesminieka talants 28 gadus vecajam teksasietim ir.
1. The Avalanches - Wildflower
Nereti grupas, kas izdevušas izcilus debijas albumus, neko neizdod 5, 10 gadus pēc debijas un pat, ja izdod, tad ar pamatīgu vilšanos ar tajā dzirdamo. Melburnas psihadēliķi The Avalanches 2001. gadā izdeva albumu, kas uzreiz kļuva par klasiku. Tā turpinājums bija jāgaida 15 gadus. Šī ir tā reize, kad var teikt - gaidīšana ir atmaksājusies un The Avalanches ir radījusi albumu, kas neliek kaunēties un teikt, ka tas vairs nav kā agrāk. Wildflower vēlreiz pierāda, cik pamatīgu darbu šie vīri iegulda dziesmu tapšanā un vēlreiz uzjauc fantastisku muzikālu kokteili, no kura viegli apreibt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru