Reiz angļu grupa Late of the Pier izdeva visai solīdu debijas ierakstu, kuram gan turpinājumu nesagaidījām. Taču vismaz tās solists Sems Dasts ir parūpējies par vismaz zināmu grupas skanējuma reinkarnāciju 2015. gadā. Inji ir psihadēlisks elektroniskās un disko mūzikas kokteilis, kurā Dasts nebaidās šo to aizņemties no dažādiem popmūzikas dižgariem, ievijot to patiesi interesantās popdziesmās.
Neon Indian jeb Alana Polomo muzikālā attīstība šķiet iet pretējā virzienā laikam. Jaunajā platē Polomo atgriežas sptiņdesmito gadu diskotēkās un patiesībā jau neko jaunu nepiedāvā, bet nevar noliegt to, cik sasodīti kvalitatīvu klausāmvielu viņš ir radījis. Ja Polomo darbotos tajos laikos, es pat nestādos priekšā, cik liela zvaigzne viņš būtu.
2015. gads mūzikā vēsturē ieies ar to, ka daudzas grupas, kurām ar popmūziku līdz šim bija maz sakara, tomēr mēģināja laimi šajā žanrā, adaptējot savu skanējumu radio draudzīgākam formātam. Citiem izdevās tīri veiksmīgi, citiem - ne tik, tomēr Deerhunter bija vieni no tiem, kuri šo pop transformāciju var atzīmēt ar plusa zīmi. Fading Frontier ir, šķiet, visnopulētākais un vistīrāk (pilnīgi pretēji iepriekš izdotajam Monomania) skanošais atlantiešu ieraksts. Katrā ziņā, visnotaļ interesants sānsolis pop teritorijā, tomēr, skatoties līdzšinējo vīru veikumu, stipri šaubos, vai grupa arī nākamjā ierakstā paliks šajā žanrā.
The Waterfall ir albums, kas šogad ticis nedaudz negodīgi piemirsts. Tā nebūt nav labākā My Morning Jacket plate, taču tas ir vēl viens lielisks albums grupas ražīgajā darbībā, kur Džims Džeimss latiņu zemāk nenolaiž ne reizi. Albuma lielākais trumpis ir tā skanīgums un atmiņā paliekošās melodijas, kādas caurvij teju visu albumu - jau pēc pirmās noklausīšanās reizes ir iespējams dungot lielu daļu no tām, turklāt, klausoties nākamās reizes, rodas sajūta, ka šo dziesmu zini jau veselu mūžību. Spēja rakstīt šādas dziesmas nepiemīt kuram katram un tieši tāpēc šis Luisvillas ansamblis ir tik iemīļots!
Tobiass Džeso juniors raksta sasodīti labas klavierbalādes, pilnīgi neko nesarežģījot un atzīstot, ka īsti spēlēt jau viņš nemaz nemākot. Bet ko tur daudz, ja talants rakstīt lieliskas melodijas ir dzirdams katrā dziesmā. Vēl jo interesantāk, ka klavieres Tobiass iemācīies spēlēt tikai gadu pirms savas debijas plates iznākšanas, tāpēc sajūsma par albumu ir vēl jo lielāka. Katrā ziņā spēcīga debija, kura karjeras latiņu ir uzcēlusi ļoti augstu.
Īsti nevar saprast to, kāpēc Mini Mansions pēc The Great Pretenders izdošanas vēl nav uzšāvušies popularitātes lielos augstumos, kā tas, piemēram, notika ar fun. Kaliforniešu otrajā albumā ir tik daudz fantastisku dziesmu (Vertigo ar pašu Frenku Tērneru, piemēram, ir īsts zelts), tāpēc tam pēc deefinīcas būtu jābūt tautā mīlētam. Tomēr ne klausītāju, ne kritiķu mīlestību Queens of the Stone Age basista Maikla Šūmana blakusprojekts nav ieguvis, taču, manuprāt, The Great Pretenders ir viens no gada labākajiem un interesantākajiem poproka albumiem.
Natālijas Prāsas debijas ieraksts ir ārkārtīgi daudzveidīgs un instrumentāli bagātīgs, kura laikā nemēdz piezagties garlaicība. Dažubrīd albumā sastopamās stīgu partijas klausītāju ieved krāšņā koncertzālē (It Is You, Christie), kamēr citas atbilst labākajiem rokmūzikas festivālu standartiem (Bird Of Prey, Why Don't You Believe In Me). Sanāks atkārtoties, bet tomēr - laikos, kad īstu mūziku prata novērtēt, Prāsa būtu pirmā lieluma zvaigzne, bet diemžēl ne mūsdienās. Izcila debija!
Viet Cong ir vīri ar pieredzi, kuriem šī nav pirmā grupa (divi dalībnieki, piemēram, ir no Women), tieši tāpēc debijas ieraksts izklausās tik pārliecinoši. Viet Cong spēlē gudru un pārdomātu post roku, kuru ievij biezā un pamatīgā skanējumā, kā dēļ Viet Cong vēlams klausīties gana skaļi, lai tā pa īstam izbaudītu spēku, kas nāk no šo kanādiešu mūzikas. Continental Shelf vispār ir viena no gada labākajām rokdziesmām, kas dzirdēta šogad un, godīgi sakot, pēdējos gados vispār.
Par šo Liverpūles ansambli kāds sākotnēji bija izteicies, ka viņu radītā mūzika izklausoties pēc Bee Gees diazepāma iedarbībā. Grūti pateikt, vai tas ir kompliments vai nē, bet uzmanību tas grupai pievērsa. Bet neuztraucieties - par Bee Gees šīs grupas debijas platē atgādina maz kas (varbūt Utmost Good, ja tas tiek klausīts zem krietnas diazepāma devas), tomēr All We Are piedāvā 11 ārkārtīgi lipīgas indie pop dziesmas.
Albums, kurš diezgan viennozīmīgi kritiķu vērtējumā ir šī gada labākais. Es gan nesākšu aprakstīt to, kāpēc šajā topā tikai 8. vieta, bet gan to, kāpēc šis albums ir izpelnījies tik viennozīmīgu klausītāju un kritiķu mīlestību. Viens no galvenajiem rādītājiem jau ir tas, ka To Pimp A Butterfly patīk teju visiem, pat tiem, kuri repu un hip-hop mūziku nemēdz klausīties vai pat ir nesaprtotama. Kendriks to panāk ar absolūtu žanru daudzveidību (džezs, souls, hip-hops, fanks utt.), nevis vienveidīgiem bītiem un tādēļ tieši muzikāli TPAB ir izcils! Te gan jāuzteic arī visu viesmākslinieku, kas piedalījušies albumā, ieguldījums (Thundercat, Bilal, Flying Lotus, protams pats Dr. Dre galvenā producenta lomā un citi), jo viens pats Lamārs šādu efektu nesasniegtu, līdzīgi kā savulaik Kanje Vests ar izcilo My Beautful Dark Twisted Fantasy.
Jaunajā Tame Impala veikumā neatradīsiet tādus grāvējus, kādi bija meklējami iepriekšējā platē, tomēr konceptuāli Currents ir ļoti vienots ieraksts. Tas par izmaiņām un attīstību, kas diezgan uzskatāmi dzirdams tā skanējumā un tekstos, kā dēļ arī daudz tika apspriesta Kevina Pārkera pievēršanās disko popam radot dažbrīp pat ļoti saldi skanošas melodijas. Mazāk psihadēlijas un ģitāru, bet vairāk sintezatoru un sintētisku bungu bītu, kas sākotnēji grupas faniem ir grūti sagremojams skanējums, tomēr albumam ir jādod laiks, lai saprastu, ka, lai gan grūti atkārtot Lonerism augstumus, arī Currents nav zemē metams ieraksts. Es pat teiktu ļoti labs un pārdomāts ieraksts!
Neliels info par grupas dalībnieku līkločiem - ja Tame Impala = Kevins Pārkers, tad Pond ir Tame Impala otra puse - vīri, kas Pārkeram dzīvajā palīdz realizēt albumos sastrādātās idejas. Savulaik Pond darbojās arī pats Pārkers, savukārt Pond līderis Niks Olbrūks pirms Currents iznākšanas pameta Tame Impala un pilnībā pievērsās Pond radošajai darbībai. Lai vai kā, šogad abas grupas albumus izdeva vienā gadā un tāpēc ir teju neizbēgami nesalīdzināt abu veikumus. Lieki piebilst, ka Pond atrodas diezgan pamatīgā Pārkera ēnā, tomēr jāsaka, ka šoreiz gada galvenie varoņi ir tieši Pond. Savā sestajā albumā vīri pratuši iejaukt pamatīgu psihadēlijas kokteili visām gaumēm, sākot ar eksplozīvajām Zond un Elvis' Flaming Star un beidzot ar psihadēliskām balādēm (jā, ir arī šāds apzīmējums) Sitting Up On Our Crane, Medicine Hat un Holding Out For You. Lielisks albums, kura lietošanas, atvainojos, klausīšanās laikā var rasties sajūta, ka esat lietojis kādu no psihotropajām vielām. Albuma titulskaņdarbs diezgan labi atspoguļo visu albuma emociju un sajūtu spektru.
Katru gadu ir vismaz viens albums, kurš "pielec" tikai labu laiciņu pēc tā noklausīšanās reizes. Šoreiz tā var teikt par melburnietes Kortnijas Bārnetas debijas plati ar savdabīgo nosaukumu Sometimes I Sit And Thing, And Sometimes I Just Sit. Šķiet Bārnetas būrvība slēpjas, cik nedzirdētā un svaigā veidā viņa pasnaidz vairāk vai mazāk tās pašas deviņdesmito gadu roka idejas, vēl pietam brīdī, kad daļa ir stipri noilgojusies pēc šiem laikiem. Turklāt daudzi mūzikas kritiķi uzsver to, ka albuma kvalitāte aug ar katru klausīšanās reizi, katrā dziesmā var atrast ko jaunu, līdz brīdim, kad sāk likties, ka nekā labāka šogad nav izdota. Neizskaidrojami, bet tieši tas ir Bārnetas debijas albuma veiksmes pamatā.
Multi-Love ir trešais Oklendas grupas albums, kurā beidzot tiek likts lietā viss iepriekšējos divos albumos nerealizētais potenciāls. Šajā albumā grupa ir krietni paplašinājuši savu lo-fi skanējumu, kas paver plašākas, ja tā var teikt, manevra iespējas, radot psihadēliskas deju rokmūzikas dziesmas. Tieši šāds apzīmējums vislabāk raksturotu to, ko varam dzirdēt Unknown Mortal Orchestra trešajā platē, ko īpaši spilgti pierāda ievadošais titulskaņdarbs. Tāpat arī instrumentāli Multi-Love ir daudzveidīgāks par saviem priekšgājējiem, īpaši izmantoto pūšaminstrumentu ziņā, kas skanējumam piedod īpašu noskaņu. Tas liecina par lielisku albuma producēšanu, par ko jāpateicas pašam grupas dalībniekam un dziesmu autoram Rubans Nīlsons.
Savā jaunākajā platē Sufjans Stīvenss praktiski kā uz paplātes ir uzlicis visu savu dzīvi. Nevarētu teikt, ka šis būtu ļoti negaidīts solis no cilvēka, kurš iesācis apdziedāt visus ASV štatus un vienmēr pārsteidzis ar visai neordinārām idejām. Tomēr lielākoties ģeniālām idejām un galu galā arī tas, ko varma dzirdēt iekš Carrie & Lowell ir kas patiesi ģeniāls. Tas noteikti nav albums, kuru viegli var klausīties dien dienā vai kurš var skanēt tāpat vien fonā. Tas ir ar savu stāstu un vēstījumu, kuram ir jānoskaņojas un kurš jāsadzird. Arī kādu konkrētu dziesmu no albuma izcelt grūti, jo Carrie & Lowell vairāk ir jāuztver kā viens veselums. Godīgi sakot, tas vispār ir jāuztver vairāk kā tikai parasts mūzikas albums.
Kurts Vails pašlaik noteikti ir viens no labākajiem tā dēvētā singer-songwriter žanra pārstāvjiem, jo tas kā viņam padodas radīt perfektu dziesmu pēc dziesmas ir vienkārši apbrīnojami. Vails, kurš tieši pēdējos divos albumos (Smoke Ring For My Halo un Wakin' On A Pretty Daze) ir izlicis visu savu labāko arsenālu, to ir spējis paveikt arī savā svaigākajā ierakstā. Pats Vails b'lieve i'm goin down raksturo kā albumu, kurā aprakstīts un muzikāli apspēlēts viss, ko mūziķis piedzīvojis un kam gājis cauri līdz šim. Tas ir dzirdams gan dziesmu tekstos gan tīri muzikālajā noskaņā, tāpēc līdzīgi kā iepriekš pieminētais Sufjana ieraksts, arī šis nav nekāds easy-listening, tomēr, līdz ko šo albumu sāk izprast, neko citu klausīties vairs negribas.
Džeimija Smita jeb Jamie xx solo debijas plate brieda jau vairākus gadus, tomēr Džeimijs, būdams atsaucīgs cilvēks, vispirms palīdzēja visiem citiem (gan albumu producēšanā gan radīšanā kopā ar saviem galvenajiem cīņubiedriem iekš The xx), un tikai tad nodevās sava albuma materializēšanai. Tas, kas rezultātā ir sanācis, ir bijis gaidīšanas vērts, kuru Džeimijs iesāka ar tādiem singliem kā Far Nearer, All Under One Roof Raving un Sleep Sound. Ar nožēlu jāsaka, ka pirmie divi In Colour nav atrodami, tomēr tie vienkārši būtu kā labs papildinājums, jo šajā debijas platē nav nekā lieka. Ar In Colour Džeimijs ir pierādījis, cik elektroniskā deju mūzika var būt daudzveidīga un muzikāli bagātīga, kurai nav jāpilda tikai dejošanas fona uzdevums. Tikpat krāsains, cik albuma vāciņš, ir arī albuma saturs - bagātīgs, daudzveidīgs un izcili nostrādāts!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru