Turpinām ar 30 gada labākajiem singliem, uzzināsim, kura ir biju Wilkinson mīļākā dziesma 2013 gadā.
Moderat sevī ietver trīs augstas klases vācu elektroniskās mūzikas pārstāvjus no projektiem Modeselektor un Apparat (kurš noteikti paskaidrojumus neprasa). Bad Kingdom ietilpst apvienības otrajā albumā, kas tā arī saucas - II. Bad Kingdom ir padrūmi reālistisks skaņdarbs ar tikpat tumšu, bet tajā pašā laikā patīkamu bītu, par netīrām politiskām norisēm. Dziesmai arī viens no gada labākajiem video!
Līdzīgi kā iepriekšējā vietā esošie Moderat, arī Darkside ir divu mūziķu - Nikolā Žāra un Deiva Haringtona - kopprojekts. Heart, gluži kā viss albums kopumā, ir meistarīgs un pat hipnotizējošs skaņu sajaukums, kas rezultējies lieliskā downtempo melodijā ar fantastisku vokāla partiju. Neko pielikt ne atņemt.
Savā otrajā studijas albumā Olympia, kanādiešu mūziķe Keitija Stelmanis kopā ar grupu neko daudz nav mainījusi. Tas ir tieši tikpat tumšs ieraksts kā debija, tikai vairs nav tā pirmās dzirdēšanas efekta. Lai vai kā, pirmais singls Home bija kaut kas stipri netipisks grupas skanējumam, šur tur pat iezogoties pāris mažorīgām notīm, tajā pašā laikā saglabājot to pašu, Austrai tik ļoti piestāvošo, piesardzību. Par Keitijas balsi vēl joprojām esmu sajūsmā un jaunajā materiālā tā spēlē pat vēl lielāku lomu.
Lai gan angļu jaunā dziedātāja Charli XCX jeb Šarlote Ačisone šogad izdeva spēcīgu debijas albumu True Romance, kurā mudžēt mudžēja no izciliem singliem, tomēr neviens no tiem nestāvēja ne tuvu tam, ko šī jaunā dāma izdeva gada otrajā pusē. Singls Superlove it kā jau esot pirmais vēstnesis no nākamā dziedātājas albuma; ja tā tas patiešām ir un Šarlotei pūrā ir vēl vismaz dažas līdzīgas kompozīcijas, tad noteikti varma gaidītu izcilu turpinājumu jau tā izcilai debijai. Superlove ir lielisks alternatīvās popmūzikas šedevrs, ar bezgala lipīgu piedziedājumu. Pilnīgi noteikti viena no gada labākajām popdziesmām.
Dāmu vokālu uzvaras gājienu turpina Glāzgovas apvienības Chvrches ven no lielākajiem grāvējiem The Mother We Share. Tā ir vēl viena lieliska šā gada popdziesma no tikpat lieliska debijas albuma. Brīnišķīgs un mūsdienīgs sintpops apvienojumā ar patīkamo Lorēnas Meiberijas vokālu, kas, vienkārši sakot, silda sirdi un liek saspicēt ausis.
Pavisam cita pieeja un muzikālais stils ir 22 gadu vecajai Tampabejas jaunietei Makenzijai Skotai, kas zem savām kompozīcijām parakstās ar vārdu Torres. Lieliskas, it kā attālinātas ģitāras partijas kopā ar Skotas maigo balsi Jealosy And I padara par smeldzīgu un dziļu kompozīciju, ka pat dažbrīd grūti noticēt tam, ka šāda dziesma nāk no tikai 22 gadus vecas dziesminieces.
Šī dziesma pagājušogad ieguva NME labākās dziesmas titulu un, godīgi sakot, tikai tad es to arī dzirdēju pirmo reizi. Ja pēc pirmajām noklausīšanās reizēm NME sajūsma par kārtējo britu ģitārroka ansambli šķita pārlieku liela, tad to, dzirdot jau šogad iznākušā albuma kontekstā, jāsaka, ka londonieši ir radījuši sava veida himnu vismaz kaut kādai noteiktai klausītāju grupai. Nenoliegšu, ka arī es, klausoties šo gabalu, piedziedājumu esmu izbļāvis līdzi tikpat aizrautīgi kā Semjuels Fraijers, grupas vokālists.
Come A Little Closer no Kentukī rokmākslinieku trešā studijas veikuma Melophobia pilnībā apliecina grupas brieduma pakāpi. Ja savā iepriekšējā albumā Thank You, Happy Birthday Cage The Elephant vēl izklausījās pēc tīņu rokgrupas (ne sliktā nozīmē, jo albums bija ļoti pieklājīgs), tad jau pirmais vēstnesis no jaunākā albuma uzreiz ieviesa skaidrību, ka vīri beidzot ir pieauguši.
Shut Up iesākas ar Dženijas Betas deklamētu tekstu, kas lasāms arī uz albuma vāciņa, un līdz ar šī ievada beigām iesākas spēcīgie Shut Up akordi. Dziesma lieliski raksturo arī visu grupas daiļradi kopumā. Turklāt tā nav tikai tukša feministu pamuldēšana, bet gan ideja ar pamatīgu funktieri (lasi: domu), turklāt, ja tas vēl ir iepakots lieliskā punk-rock mūzikā, tad tā vienlaikus ir gan laba viela pārdomām spēcīgas mūzikas ietvarā.
Iespējams, A Tooth For An Eye ir vienīgā dziesma no jaunā grupas ieraksta, kas vēl atgādina par veco The Knife skanējumu, jo šī dziesma leģendāro zviedru ceturtajā studijas albumā, kas ir tik ļoti eksperimentāls, cik vien tas varēja būt un kam līdz galam tā pa īstam arī nepielēca, patīkami izcēlās uz pārējo fona, tomēr tajā pašā laikā tā arī nekrita ārā no visa albuma koncepta, kas ir ar ļoti, ļoti dziļu domu, kurš, ja izdodas atkost, ļauj iemīlēt arī visu albumu.
Devons Velšs stāsta stāstus kā neviens! Būtībā muzikālais pavadījums viņa tekstiem pat nebūtu nepieciešams, tomēr tikai tā ir iespējams sasniegt to klausītāju, kurš pliku dzeju nelasīs, turklāt ja pievienotā mūzika vēl ir tik ļoti atbilstoši tām idejām, kas paustas tekstā un ir absolūti minimālistiska, lai nenomāktu pašu liriku, tad šāda kombinācija pilnīgi noteikti ir izcila. Bugs Don't Buzz ir spilgtākais piemērs no visa albuma, kaut te tikpat labi varētu iederēties arī Childhood's End vai Turns Turns Turns.
Citi par vasaras hītu uzskata Daft Punk dziesmu Get Lucky, vēl kādam vasara pagāja Robina Tikes Blurred Lines ritmos, taču man 2013. gada vasara noteikti saistīsies ar šo austrāliešu jauniešu Jagwar Ma kompozīciju The Throw. Jau albuma apskatā, škiet, minēju, ka kurā gan citā valstī, ja ne Austrālijā varētu rasties labākās vasaras himnas. Zemē, kurā vasara ilgst bez apstājas, tad arī rodas grupas, kas šo mūžīgo Austrālijas vasaru atnes arī ziemeļu puslodei. Uzliec The Throw, aizver acis, un Tev acu priekšā parādīsies saules pielieta pludmale trīsdesmit grādu temperatūrā...
Ir grūti pat izskaidrot, kas Šona Nikolasa Sevidža daiļradē vispār piesaista, un kādā veidā Other Life singlu topā var būt tik augstu. Patiešām nezinu, taču noskaņa, kas rodas, klausoties šo dziesmu ir vienkārši lieliska. Citam tā var neizteikt neko, mani tā pārņēma jau kopš pirmajām klausīšanās reizēm.
Šis ir viens no tiem gadījumiem, kad dziesma ir jāklausās kopā ar video. Vēl jo vairāk, ja video ir viens no labākajiem, kāds redzēts. Teikšu kā ir - pēc albuma noklausīšanās Evil Eye palika nepamanīta, taču, noskatoties Diānas Martelas radīto video, balstoties uz bezgaumīgāko Holivudas astoņdesmito gadu šausmu filmu motīviem, es sapratu, ka neviens cits gabals jaunajā skotu platē nestāv ne tuvu šim šedevram. "I don't believe in god, but I believe in this shit", viedi vārdi, viedi vārdi!
Foals nekad mūžā nav izklausījušies tik dejiski kā šajā gabalā. Varētu pat likties, ka My Number ir tāds pats kā simts citu dziesmu, tomēr tajā pašā laikā dziesma ir savā veidā brīnišķīga, un pat kaut kādu nenosakāmu iemeslu dēļ, to gribas uzlikt vēlreiz un vēlreiz. Ģeniāls veikums no lieliska ansambļa.
Vai varat iedomāties ko ģeniālāku par Daft Punk un Animal Collective (Noā Lenoksa personā) apvinošanos vienā skaņdarbā? Es nē. Tieši tādēļ Doin' It Right ir viens no labākajiem Random Access Memories gabaliem. Šāds apzīmējums, viens no labākajiem, nepavisam neliek kaunēties, ja albumā ir tikai izcilas dziesmas. Būtībā Doin' It Right ir raksturīgāks Baltimoras kolektīva repertuāram, jo tieši nepārtrauktā tekstu atkārtošana ir Animal Collective firmas zīme. Taču ievīstīta Daft Punk radītā apvalkā tā izklausās pavisam īpaši un oriģināli.
Asgeirs Trausti viennozīmīgi ir mans lielākais šī gada atklājums, kurš pilnīgi noteikti plašākām tautas masām būs zināms tikai nākamgad. Šis puisis, gluži tāpat kā lielākā daļa Islandiešu mākslinieku, dzied dzimtajā valodā un lai gan neko nevar saprast, tai valodai ir kaut kāda īpaša aura un noskaņa. Dziesmai ir arī angļu versija, par kuras tulkojumu parūpējies pats Džons Grānts, tomēr angļu versijai pazūd viss šarms. Nevar neatzīmēt Traustes balss ļoti lielu līdzību Bon Iver balsij, kas gan šajā dziesmā nav tik jūtama.
Trevors Pauerss jeb labāk zināms kā Youth Lagoon savā dziesmā Raspberry Cane uzbur tikpat pasakainu ainiņu, kāda attēlota uz paša albuma noformējuma. Dziesma pati par sevi ir kā vesela pasaka, turklāt muzikāli bagāta. Godīgi sakot, dažbrīd tā pat atgādina muzikālo noformējumu kādai latviešu bērnu piedzīvojumu filmai (piemēram, kā Sprīdīša saundtreks tā būtu vienkārši izcila), bet tajā pašā laikā tā ir patiesi lielisks meistardarbs, kurā uzburta visa veida noskaņu gamma un sajūtas.
No plašā singlu klāsta, kas Disclosure debijas plate patiešām ir ļoti, ļoti plašs, mani nez kāpēc visvairāk uzrunājusi tieši When A Fire Starts To Burn, kaut liela daļa mūzikas kritiķu priekšorku dod tieši sadarbībai ar dāmām (White Noise vai You & Me) vai pašu iedziedāto F For You. Iespējams, tas ir tādēļ, ka tieši ar šo dziesmu sāku iepazīt šo abu angļu jauniešu daiļradi, kas būtībā manā skatījumā arī ir puišu augstākais punkts.
Ja tā padomā San Francisco bija pirmais gabals šogad, kas man tā kārtīgi uzkrita uz ausīm. Tieši savas vienkāršības un naivās lirikas dēļ. Un, lai gan visa gada garumā no albuma uzpeldēja kāds cits favorīts, kas šķita viens par otru labāks (vienalga, vai tas bija No Destruction vai On Blue Mountain, vai plates pats titulskaņdarbs), galu galā vēlreiz pārlaižot ausi visām dziesmām gada beigās, tieši San Francisco atkal uzspīdēja no jauna. Vienkārši, bet eleganti!
These New Puritans izklausās tik labi tieši tā iemesla dēļ, ka viņi neizmanto ģitāras. Ir brīži, kad to kļūst par daudz, un tādos brīžos es uzlieku Fragment Two, kurā var saklausīt pārējo instrumentu skaistumu, un nav pat obligāti jākļūst par klasiskās mūzikas fanu. Fragment Two savā ziņā ir lieliska pūšaminstrumentu, klavieru un bungu saspēle, turklāt trompetes solo dziesmās beigās ir vienkārši debešķīgi skaists!
Līdz ar Step pirmo noklausīšanās reizi bija skaidrs, ka tie vairs nebūs tie Vampire Weekend, kas bezrūpīgi ālējās abos iepriekšējos grupas ierakstos. Tagad, kad vieni no Bruklinas indie scēnas veterāniem ir uzkrājuši pietiekamu pieredzes bagāžu, vīri var jau sākt pievērsties tēmām par dzīves jēgu (lai arī cik banāli tas neizklausītos), taču saglabājot savas raksturīgākās iezīmes. Step, kā jau vēsta pats nosaukums, ir pirmais solis ceļā uz to.
Jau trešo gadu pēc kārtas Arctic Monkeys turpina priecēt ar lieliskiem singliem, turklāt Do I Wanna Know? ir vienkārši augstākā pilotāža. Ar šķietami monotonu muzikālo ritmu un aizdomīgi koķetu (varbūt tas arī nav tas piemērotākais vārds) Aleksa Tērnera balsi dziesmas sākumā un episku kulmināciju šo gabalu viennozīmīgi var dēvēt par 2013. gada seksīgāko singlu. Tajā ir saklausāma teju visa grupas iekrātā pieredze no brīža, kad viņi sāka ar spridzinošām indie roka dziesmām līdz brīdim, kad šie Šefīldas puiši kļuva par visas pasaules rokzvaigznēm.
Daudzbalsīgais "ā-ā-ā", kurš uzdod toni visai dziesmai nenoliedzami ir visas dziesmas viena no panākumu atslēgām. Vēl tāda ir ekspresīvais un it kā no nekurienes uzpeldošais piedziedājums un muzikālais skaņu jūklis ar vienkāršu perfektu bītu. Artūram Ašīnam ir izdevies radīt lielisku R&B kompozīciju bez aizspriedumiem un klišejām, kas valda par to, kādai tad būtu jābūt 'īstai' R&B mūzikai. Viens no izcilākajiem veikumiem šā žanra lauciņā šogad.
Open ir dziesma, kurā kanādiešu dziedātāja Maikla Miloša neatkārtojamā balss izpaužas vislabāk, turklāt Robina Hanibala minimālistiskais, bet viennozīmīgi lieliskais muzikālais pavadījums ar maigu jo maigu bītu apvienojumā ar lielisku vijoļu partiju ir kā roka ar cimdiņu. Tas ir ārkārtīgi intīms un personisks skaņdarbs, iespējams, viens no skaistākajiem, kāds dzirdēts 2013. gadā.
Šīs dziesmas vislabākā baudīšanas recepte ir atlaisties dīvānā, aizvērt acis un ļauties, lai Vondelpark lieliskie muzikālie virpuļi un Luisa Reinsberija fakstastiskais vokāls patiešām Tevi aiznes uz Sandjego. Galu galā šī nepilnu sešu minūšu garā kompozīcija izvērtīsies neticamā piedzīvojumā, kur vien Tu vēlēsies un kad vien vēlēsies.
Acīmredzot Džeimsa Bleika mūzikai ir tik spēcīgas vibrācijas, ka tā pat spēj piesaukt dažādus krītošus meteorītus, jo kā gan lai savādāk izskaidro to, ka meteorīts, kas vispirms krita Retrograde videoklipā, bet jau pēc pāris dienām patiešām piezemējās Čeļābinskā? Tas tā, pa jokam, protams, taču Bleika mūzikā ir kas neikdienišķs, pat ne no šīs pasaules, un ja man kāds jautātu kā izklausās kosmosā, es noteikti ieteiktu noklausīties Retrograde. Tas gan būtu kosmoss, kurā jau saimnieko cilvēki...
Varētu teikt, ka ar Reflektor kanādieši mūs pārsteidza pilnīgi nesagatavotus. Daži pirmajā mirklī noteikti neticēja tam, ka tie tiešām ir Arcade Fire (singls no sākuma bija noplūdis un pārliecība, ka tie tiešām ir Arcade Fire nebija simtprocentīga), citi nopriecājās, ka grupa spērusi soli pavisam jaunā virzienā, daži novērsās no grupas pavisam, jo šis taču nav viņu stils. Grūti teikt kā būtu ja būtu, taču Džeimss Mērfijs Arcade Fire iespējams izglāba no ieslīgšanas patmīlībā un vēl viena The Suburbs radīšanas, ievedot grupu pavisam jaunos ūdeņos. Reflektor pilnībā apvieno jauno Arcade Fire ar veco.
Ja parēķina visu kopgarumu, cik daudz šo dziesmu esmu klausījies šajā gadā, tad tās sanāk apaļas sešas stundas. Sešas burvīgas stundas Kurta Vaila nesteidzīgās balss un melodijas pavadījumā , kurā Vails pavisam nesteidzīgi izstāsta savu stāstu. Kādam ātrākam mūziķim Wakin On A Pretty Day, iespējams, prasītu tikai kādas četras minūtes, kamēr Vails tai tērē veselas desmit. Taču skaidrs, ka tikai tādā veidā tā iegūst gluži hipnotizējošu spēku - tā it kā noslēdzas, atkal sākas no jauna, atkal noslēdzas. Galu galā klausītājs vienkārši pazūd šīs dziesmas tīklos un vairs nesaprot vai pagājušas desmit minūtes vai stunda. Tieši tur arī slēpjas Vaila noslēpums - apstādināt laiku un padomāt. Vienkārši padomāt.
Es nezinu, vai man vēl vispār ir kaut kas jāraksta par šo dziesmu, jo, šķiet, būtu grūti atrast kādu cilvēku, kurš šo gabalu nebūtu dzirdējis. Tas bija teju neiespējami, jo Get Lucky skanēja visur un vienmēr. Un tagad, lai arī cik piegriezusies tā visiem būtu, jāsecina, ka tik spēlēta kompozīcija pēdējos gados vispār nav bijusi. Get Lucky tika turēts noslēpumā tik ilgi, kamēr klausītāju uzmanība bija sakāpināta līdz maksimālajam līmenim, kad tad arī, gluži kā sprādziens, pārlaidās pāri visai pasaulei. Godīgi sakot, tagad gribētos izdzēst atmiņu un noklausīties Get Lucky, it kā to dzīrdētu pirmo reizi, jo tās patiešām bija neaprakstāmas emocijas.
1. DAFT PUNK – GET LUCKY (FT. PHARELL)
2. KURT VILE – WAKIN ON A PRETTY DAY
3. ARCADE FIRE - REFLEKTOR
4. JAMES BLAKE – RETROGRADE
5. VONDELPARK – CALIFORNIA ANALOG DREAM
6. RHYE – OPEN
7. AUTRE NE VEUT – COUNTING
8. ARCTIC MONKEYS – DO I WANNA KNOW?
9. VAMPIRE WEEKEND – STEP
10. THESE NEW PURITANS – FRAGMENT TWO
11. FOXYGEN – SAN FRANCISCO
12. DISCLOSURE – WHEN A FIRE STARTS TO BURN
13. YOUTH LAGOON – RASPBERRY CANE
14. ÁSGEIR TRAUSTI – LEYNDARMÁL
15. DAFT PUNK – DOIN’ IT RIGHT (FT. PANDA BEAR)
16. FOALS – MY NUMBER
17. FRANZ FERDINAND – EVIL EYE
18. SEAN NICHOLAS SAVAGE – OTHER LIFE
19. JAGWAR MA – THE THROW
20. MAJICAL CLOUDZ – BUGS DON’T BUZZ
21. THE KNIFE – A TOOTH FOR AN EYE
22. SAVAGES – SHUT UP
23. CAGE THE ELEPHANT – COME A LITTLE CLOSER
24. PALMA VIOLETS – BEST OF FRIENDS
25. TORRES – JEALOUSY AND I
26. CHVRCHES – THE MOTHER WE SHARE
27. CHARLI XCX – SUPERLOVE
28. AUSTRA – HOME
29. DARKSIDE – HEART
30. MODERAT – BAD KINGDOM
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru