Jūlija albumi

The Sound Poets - Tavs stāsts

Mēnesī, kad pasaulē mūzikas industrija atpūšas un jaunus albumus izdod retais, laiks beidzot pieķerties vienai no šī gada latviešu ievērojamākajām platēm - The Sound Poets debijas albumu Tavs Stāsts. Klausīties albumu, kurā teju visas dziesmas jau ir izgājušas cauri pamatīgai radio rotācijai, ir ārkārtīgi patīkami un to var darīt neiespringstot. Tajā pašā laikā ir grūti novērtēt albumu kā tādu. Lai vai kā, poētiem ir izdevies radīt viengabalainu un gan noskaņā, gan raksturā saturīgu plati (ko nevarētu teikt par, piemēram, Instrumentu pirmo ierakstu, kurš vairāk atgādināja The Best of bez vienotas koncepcijas). Muzikāli grupa ir ļoti interesanta un var just, ka kopš pašiem pirmsākumiem (kad Jānis Aišpurs vēl dziedāja angliski tādas dziesmas kā Another Way (ļoti gribētos šo gabalu dzirdēt tagadējā grupas apdarē) un Pearl Tears) pie skanējuma ir pamatīgi piestrādāts, un nebaidos pat teikt, ka grupa skan teju vai kā paši Arcade Fire. Sākums ir lielisks, tā tikai turpināt!

AlunaGeorge - Body Music
Londonas elektroniskās mūzikas dueta debijas platē Body Music ir daži veiksmīgi brīži, tomēr kopumā platei pietrūkst rakstura un sava īpašā skanējuma, kaut Alunas Frensisas un Džordža Rīda potenciāls ir liels (par to liecina arī otrā vietā BBC Sound of 2013 sarakstā). Par to liecina arī tādas plates kompozīcijas kā Attracting Flies un Your Drums, Your Love, kas ir patiesi lieliskas un kvalitatīvas popdziesmas. Taču kopumā 14 dziesmas garā debijas plate vairāk garlaiko nekā ieinteresē.




Smith Westerns - Soft Will
Kaut ko līdzīgu var teikt par Čikāgas ansambļa Smith Westerns trešo studijas, kura viens no singliem Idol ir vienkārši lielisks, savukārt pārējā plate ir diezgan pelēka masa, kaut nevar noliegt - patiesi muzikāli kvalitatīva. Manā skatījumā vienkārši pilnīgi nekas vairs pēc Idol izskanēšnas (tā ir otrā dziesma platē) vairs nepavisam neuzrunā, pat klausoties trešo un ceturto reizi - pārāk neizteiksmīgi un vienveidīgi.




Melt Yourself Down - Melt Yourself Down
Melt Yourself Down spēlē ārkārtīgi interesantu mūziku (lielākoties - instrumentālo), kuru dēvē par punk-jazz. Un patiešām grupas mūzikā dzirdami aizrautīgi saksafona solo un enerģiski afrikāņu ritmi, kas veido patiesi nedzirdētu skanējumu. Dažbrīd dzirdami pat latīņamerikas mūzikas iezīmes, savukārt solists Gaya nenogurdams dzied vairākās valodās ar neviltotu aizrautību. Ieraksts, kas jādzird visiem, kas noilgojušies pēc kaut kā svaiga un atšķirīga.




CocoRosie - Tales Of A Grass Widow
Nupat abas māsas Bjanka un Sjerra Kesedijas nospēlēja lielisku koncertu Rīgā, kas, protams, nebija koncerts vien. CocoRosie izpildījumā koncerti vienmēr ir kaut kas vairāk par dziesmu nospēlēšanu. Līdzīgi ir ar māsu albumiem, kas nebūt nav vienkārša klausāmviela, un pats godīgi atzīšu, ka bieži viņu mūziku nespēju klausīties, kaut nenoliedzu tās skaistumu. Jaunajā platē Tales Of A Grass Widow tomēr kaut kas ir citādāk. Šī, škiet, ir pirmā CocoRosie plate, kuru varu klausīties vēl un vēl. Kas ir mainījies? Godīgi sakot, nav ne jausmas, tomēr tajā ir kaut kas tāds, kas pievelk un nelaiž vaļā. Varbūt tas ir Entonijs Hegertijs, kas ik pa brīdim kādā dziesmā pievienojas māsām vai varbūt vienkārši ir mainījusies mana mūzikas uztvere kopš grupas pēdējā albuma, kas iznāca pirms akurāt trijiem gadiem. Katrā ziņā mūzika ir vienkārši skaista un māsu vokāli vēl joprojām ir unikāli un neatkārtojami. MĒNEŠA LABĀKAIS ALBUMS.