Cilvēku viedokļi pēc piektā The Strokes albuma Comedown Machine izdošanas ir apmēram šādi - nekas īpašs jau nav, tomēr ieraksts ir daudzreiz klausāmāks par priekšgājēju Angles. Nu nezinu, nezinu - savas domas arī pēc diviem gadiem neesmu mainījis un uzskatu, ka Angles bija lielisks albums, kurā grupas skanējums bija krasi atšķirīgs, tomēr diezgan interesants un kvalitatīvs, ko būtu grūti teikt par pēdējā albumā dzirdamo. Sāksim jau ar to, ka Džulians Kasablankas ir sācis dziedāt falsetā, kas pat par sevi nebūtu fakts ar mīnusa zīmi (daudzviet tas izklausās tiešām labi un vietā), tomēr, lai vai kas, taču Džuliana balss bija grupas stūrakmeņiem. Kopumā ir grūti dažos vārdos raksturot to, kas dzirdams jaunajā platē - it kā The Strokes ir atgriezušies pie tā saucamā vecā skanējuma, tomēr vienīgā dziesma, kas sniedz kādu nebūt atsauci uz pirmajiem albumiem All The Time ir pilnīgi nekāda, bez sava rakstura jeb kā teiktu kāds pašmāju apskatnieks, kuru gan vārdā neminēšu, - plakana kā poda vāks. Savukārt dziesma, kas izraisīja lielu neizprati un kas tika salīdzināta pat ar A-Ha klasiku Take On Me (godīgi sakot, ne mirkli šajā dziesmā nevaru atrast motīvu, kas man atgādinātu norvēģus), One Way Trigger tā arī paliek albuma augstākā virsotne, jo tajā ir manāma kāda attīstība, kamēr pārējās kompozīcijas, izņemot ievadošo Tap Out, Slow Animals un Welcome to Japan, šķiet radītas ķeksīša pēc, par ko arī nebūtu nekāds pārsteigums - kā nekā ir jāpilda piecu albumu līgums ar RCA. Skumji, bet acīmredzot tieši uz to norāda albuma noformējums, ka īstie albuma radītāji ir izdevniecība, nevis paši mūziķi, tomēr tas ļauj paskatīties arī no gaišās puses - nākošajā platē vīri varēs izpausties kā vien pašiem tīk.
Izdošanas datums - 26. marts, 2013
Izdevējs - RCA
Albuma garums - 39:51
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru