Džeks Vaits nekad neaizšauj garām un, lai ko arī viņš izdotu, tas nebūs ieraksts, kas jau pēc nedēļas tiktu atstāts plauktā putekļoties. Tas ko rada Vaits ir tikai un vienīgi šedevri! Varbūt nedaudz pompozi, bet tieši tādas domas man nāk galvā atkal un atkal klausoties viņa solo debiju Blunderbuss.
Kopš albuma izziņošanas teju pašā gada sākumā līdz 23. aprīlim ir sarunāts un sastrādāts tik daudz, ka Blunderbuss kļuva par šī gada gaidītāko albumu numur viens. Būtu melots, ja teiktu, ka pats Džeks savas debijas stiprākam iegrūdienam nebūtu klāt stāvējis. Bet viņa gadījumā (arī viņa izveidotās izdevniecības Third Man Records) albuma promocijas pasākumi bija neuzbāzīgi un gaumīgi, piemēram, pirmajā aprīlī izdotais singls Freedom At 21, kas klausītājiem tikai piegādāts zilos hēlija balonos, ir izcils piemērs. Bet mūzikas prese gan bija tā, kas Vaitam šajos četros mēnešos mieru nelika nu nemaz, tincinot par White Stripes atkalapvienošanos, uz ko tika atbildēts ar tekstu, ka viņš neesot no tiem cilvēkiem, kas vienu dienu saka vienu, bet jau nākošajā jau citu un ka lēmumu par leģendārās grupas darbības pārtraukšanu esot pieņēmis, nevis viņš, bet gan Mega, ar ko Džekam vien esot bijis jāsamierinās. White Stripes viņam pietrūkstot ļoti, tieši tāpat kā visiem grupas faniem, bet neko darīt - jāturpina strādāt tālāk un pirmo reizi Vaits darbojas viens, nevis kā tas bija citos projektos (The Raconteurs, The Dead Weather, sadarbība ar Danger Mouse u.c.).
Blunderbuss ir padevies diezgan personisks ieraksts, kurā Džeks Vaits visvairāk atklāj sevi nekā citās viņa grupās, kas arī loģiski. Intervijā New York Times Vaits atzinis, ka (latviski īsti labi nemācēšu to iztulkot, tādēļ atstāšu oriģinālā) "Blunderbuss' is inspired by death". Nevarētu teikt, ka to varētu attiecināt uz visu albumu, bet pirmajos singlos - Love Interruption un Sixteen Saltines tas ir jūtams, jo īpaši it kā mierīgajā Love Interruption vārdi ir pilnīgs pretstats mūzikai. Albuma pirmie skaņdarbi vispār ir roķīgāki un ģitāra tiek mocīta vairāk, tie arī visvairāk līdzinās White Stripes laikos radītajam. Viens no plates, manuprāt, labākajiem skaņdarbiem seko tālāk - albuma tituldziesmā ir izmantots interesants instrumentu savienojums - vijole ar kantrī ģitāru un klavierēm skan perfekti! Albuma netipiskākais skaņdarbs šķiet ir Hip (Eponymous) Poor Boy, kur Vaits to izpilda sev pavisam netipiski, bet dziesma ir jauka. Vēl varbūt īpaši būtu jāizceļ pēdējie plates gabali On and On and On un Take Me With You When You Go, kas ar savām klavieru partijām un piedziedātājām (starp kurām ir arī Vaita bijusī sieva Kārena Elsone) rada pilnības un pabeigtības sajūtu.
 |
| Singlu Love Interruption un Sixteen Saltines noformējumi |
Jau tagad šķiet, ka albums paliks vēsturē, jo klausītāju un kritiķu (84% iekš Metacritic.com) atzinums ir vienbalsīgi pozitīvs. Nav Džeks nekur zaudējis savas izcilās dziesminieka spējas un, lai gan nedaudz pietrūkst Megas brīnišķīgi mežonīgā bungu sišanas maniere, arī vienatnē Džekijs spēj gāzt kalnus un kas zina - varbūt jau drīzumā iznāks Blunderbuss turpinājums, jo Vaits intervijā kādai radiostacijai ir atzinis, ka materiāls jaunam albumam esot. Lai nesteidzas, jo vēl taču ir jāspēj aptvert, cik brīnišķīgs ir Blunderbuss!
Izdošanas datums - 23. aprīlis, 2012
Izdevējs - Third Man / XL / Columbia
Albuma garums - 41:53
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru