Coldplay - Mylo Xyloto

Pasaulē uz doto brīdi tiek uzskatīts, ka Kriss Mārtins & Co jeb Coldplay ir pasaules populārākā, varenākā un aktuālākā muzikālā apvienība. Šie vārdi ne vienmēr nozīmē to, ka grupa arī ir izcila muzikālajā ziņā. Nebūt ne, bet viņi ar savām efektīgajām melodijām un skaistajiem vārdiem spēj paņemt visu pasauli, bet tik un tā vīri tiek uzskatīti par alternatīvo grupu, un kā vaicāja Stefans Kolbērs intervijā savā šovā pašam Krisam Mārtinam jautāja: "Kā Jūs varat pārdot tik daudz albumu, bet vēl joprojām skaitīties kā alternatīvie?!" Un jautājums patiesi vietā! Vai kaut kas ir mainījies pēc jaunās Mylo Xyloto plates iznākšanas?

Albums iznāca 24. oktobrī, šodien ir 26. oktobris un droši vien esmu jau nokavējis brīdi, lai sniegtu pašu svaigāko viedokli grupas jauno plati. Atklāti sakot, tas ir tik sasodīti grūti šāda līmeņa grupai kaut ko vērtēt, vēl jo vairāk, ja grupa ir autora (tas būtu manis) mīļākā grupa. Ir grūti būt objektīvam, bet tajā pašā laikā negribu nonākt pretrunās. Manu patiku pret Coldplay es jau izpaudu pirms pāris mēnešiem Every Teardrop Is A Waterfall EP apskatā, tā kā tam nevajadzētu būt pārsteigumam. Bet nu pietiks muldēt, ķersimies pie lietas!

Tātad, ja vasarā iznākušais pirmais singls Every Teardrop Is A Waterfall ar piedevām Major Minus un Moving To Mars sniedza zināmu priekšstatu par gaidāmo albumu. Toreiz izteicu viedokli, ka pats singls liekas vājš, bet abas pārējās dziesmas novērtēju labi. Tagad mans viedoklis par pirmo singlu ir mainījies uz labo pusi. Iespējams tas, ka albumā, kas ir veidots kā konceptalbums, tam ir sava vieta un kopējā skaņā tam ir sava nozīme, kas ļauj iepazīt dziesmu no jauna. Major Minus arī albumā izklausās tikpat labi kā vasarā un manā uztverē tas ir viens no spēcīgākajiem jaunās plates gabaliem. Bet ir viena vēl spēcīgāka dziesma. Dziesma, kas noteikti būtu plates skaņdarbs numur viens, dziesma, kas būtu pielīdzināma grupas agrīnajiem meistardarbiem - Moving To Mars. Jā, varbūt skan pārāk pompozi un neveikli, bet šai dziesmai bija potenciāls un ir ļoti žēl, ka tas netika izmantots. Iespējams grupa neatrada tai pielietojumu šajā konceptalbumā un tā tika atstāta aiz svītras.

Coldplay

 Iepriekšējā rindkopa bija Every Teardrop EP apskata atkārtojums, tā kā tagad par pārējo albuma daļu. Albumu atklāj 40 sekunžu titulskaņdarbs, kam seko grupai netipisks skaņdarbs Hurts Like Heaven, kas, lai gan ir nedaudz savāds, skan labi. Nākošais ir jau daudz aprunātais Paradise, kas visticamāk kļūs par albuma LIELO dziesmu. Tieši tādēļ kļūs, ka tā ir tik popsīga un lipīga, ka to vienkārši nav iespējams aizmirst. Jau pēc pirmās noklausīšanās reizes prātā paliek pirmo divu pantiņu vārdi un, protams, piedziedājuma teksts - 'Para Para Paradise (x3) oOOoOOo every time she close her eyes'. Lai gan dziesma nav nekas īpašs, tā tas liekas tikai pirmajā mirklī, jo arī man un noteikti arī Tev tā skanēs galvā vēl ilgi. Arī šādu dziesmu ir jāprot uztaisīt. Tad seko Charlie Brown. Patiesībā, laikam par jebkuru šī albuma dziesmu varētu kaut ko uzrakstīt, bet es to nedarīšu - ne man ne jums tas it nemaz nebūs interesanti. Tātad Charlie Brown skan tā, itkā dziesma būtu domāta grupas iepriekšējam ierakstam Viva La Vida, bet pārpratuma pēc iejukusi jaunajā veikumā. Tas nebūt nav pārmetums, jo tā skan atsvaidzinoši un patīkami. Tālāk ir kādi trīs gabali, kurus neapspriedīsim, tiem pa vidu jau divi iepriekšējā rindkopā pieminētie. Uz albuma beigu daļu ir vēl divi skaņdarbi, par kuriem es gribētu uzrakstīt. Princess Of China, kas tapis kopā ar līdz nelabumam visā pasaulē nodrillēto Rihannu. Bet, kā jau tas sen ir apstiprinājies, mazos daudzumos šī Barbadosas dīva ir paciešama un viņas vokāls kopā ar Mārtina skan pat ļoti pārliecinoši, kaut gan dziesma izklausās tā, itkā tā būtu no viņas albuma, nevis Coldplay. Visbeidzot Up In Flames, kas arī ir viens no albuma patīkamākajiem skaņdarbiem (savas noskaņas ziņā tas nedaudz atgādina Moving To Mars), albumu palēnām ved uz noslēgumu. Albums noslēdzas ar divām triju minūšu dziesmām, kas ir labās kā noslēdzošie skaņdarbi, bet vienas pašas tās neskan.

Šis, song-by-song, apskats tādēļ, lai izvairītos no kaut kā īpaša izcelšanas vai tieši pretēji - nolikšanas līdz ar zemi. Negribas man šī apskata izskaņā analizēt, vai albums ir izdevies. No vienas puses tas nepārprotami būs kārtējais Coldplay veiksmes stāsts - viņi rada ideālu pop albumu neaizmirstot arī savas sākotnējās muzikālās vērtības. No otras puses, varbūt ir neliela vilšanās, jo kāds (tostarp arī es) pēc pirmo dziesmu izziņošanas gaidīja atgriešanos pie pirmo albumu skanējuma, bet nesagaidīja. Tas nav kā mīnuss, jo atgriešanās pie saknēm ne vienmēr nozīmē to labāko. Ļoti iespējams, ka tas arī vairs nekad nenotiks. Kopumā man šo albumu vajadzēja dzirdēt kādas sešas reizes, lai saprastu, kāda ir mana attieksme pret to, jo, ja godīgi, tad pēc pirmās noklausīšanās reizes es biju pat ļoti apmulsis. Pārējās noklausīšanās reizes visu salika pa plauktiņiem. Tas tikai liecina par to, ka šis albums nav viennozīmīgs - kas citam liksies slikts, kādam būs labs un otrādāk. Tieši šāds ir Mylo Xyloto.

Izdošanas datums - 24. oktobris, 2011
Izdevējs - Parlophone
Albuma garums - 44:04