Februāra albumi

Tā nu sanācis, ka februāra labāko albumu apskatā par vienu albumu vairāk. Tas tikai nozīmē to, ka mēnesis bijis bagāts ar lieliskiem jaunajiem albumiem.

Sufjan Stevens - No Shade in the Shadow of The Cross / Should Have Known Better [AUDIO]

Šī mēneša beigās amerikāņu dziesminieks Sufjans Stīvenss izdos ilgi gaidītu jaunāko albumu Carrie & Lowell, kas sekos 2010. gada neviennozīmīgi vērtētajam The Age of Adz. Kā var noprast pēc pirmajiem diviem izdotajiem singliem, Stīvenss atmet visu lieko un atgriežas pie pirmsākumiem, izmantojot tikai akustisko ģitāru. Tas, ko dzirdam pirmajos divos singlos, liek ar nepacietību gaidīt albumu - Sufjans nav zaudējis spēju rakstīt melodiski unikālas dziesmas. Izmantojot minimālu instrumentālo pavadījumu un savu balsi, Stīvenss klausītāja priekšā uzbur veselu stāstu, ievītu brīnišķīgā mūzikā. Te gan jāsaka, ka jaunā albuma materiāls nebūs nekāda vieglā klausāmviela, jo Stīvenss tajā skars sev ļoti personīgas un sarežģītas tēmas. Kā viņš pats raksturojis gaidāmo ierakstu: "Šis nav mans mākslas projekts. Šī ir mana dzīve".

Tame Impala - Let It Happen [AUDIO]

Laikam jau vajadzētu ieturēt lielāku objektivitāti, taču, ja runa ir par Tame Impala (kuru lielisko Lonerism 2012. gadā atzinām par gada albumu un kuru, godīgi sakot, vēl joprojām neviens cits albums savā ģenialitātē līdz šim tā arī vēl nav pārspējis), tad to izdarīt ir gaužām grūti. Tādēļ ar lielu sajūsmu tika uztverta ziņa trešdienas vakarā, ka Kevins Pārkers ar domubiedriem laiž tautās pavisam svaigu grupas gabalu. Lai nestrēbtu karstu un saprastu, cik ļoti jaunā dziesma ir laba/slikta/vidēja, vajadzēja pāris dienas, tāpēc tikai tagad ķeramies klāt mini apskatiņam. Un tā - lai gan pirmajā mirklī nedaudz pārsteidz elektroniskais virziens, kurā iegrozījies grupas skanējums, klausoties to ar svaigāku skatījumu nākošajā dienā, kopskats kļūst pozitīvāks (galu galā Pārkers nesenās intervijās bija izteicies, ka grupa izmantos daudz vairāk elektroniskās mūzikas elementus nekā līdz šim). Tomēr līdz galam Let It Happen nespēj uzrunāt. Ja pati dziesma un ideja ir līmenī, tad tas, kas to iegāž, kas ir ļoti netipiski tieši priekš Tame Impala, ir izpildījums. Lai gan psihadēliskie elementi (skaļuma, toņa un ritma maiņas, kā arī dziesmas "ieķeršanās" vidusdaļā) ir daudz un ausij patīkami, tomēr kopējais skaņejums liekas... plakans. Pirmkārt, jau basa līnija nav tik spēcīga kā teju visām iepriekšējām grupas dziesmām un kaut kur ir pazudušas ģitāras, proti, tās vienkārši nedzird. Jāsaka gan, ka ar dažiem izņēmumiem dziesmas beigu daļā, kur arī viss kopskats kļūst cerīgāks, kas, līdz ar to, ļauj cerēt, ka Let It Happen nebūt nebūs gaidāmās plates augstākais punkts. Līdzīgi kā tas bija Lonerism gadījumā ar pirmo singlu Apocalypse Dreams.