WILKINSON GADA ALBUMI 2013 (20 - 1)

Tas brīdis ir klāt, kad ar prieku varam paziņot savus iecienītākos 2013. gada albumus. Laimīgu un muzikālu visiem 2014. gadu! 

Šis Losandželosas elektroniskās mūzikas duets Classixx (Maikls Deivids un Tailers Bleiks) savu debijas albumu izdeva aptuveni vienā laikā ar Londonas jaunajiem spīdekļiem Disclosure, kas, protams, nedaudz aizēnoja Losandželosas dueta debiju. Nedaudz nepelnīti, jo Classixx radītā mūzika nav ne par matu sliktāka par viņu angļu kolēģu radīto. Classixx mūzikā valda vasarīgs vieglums ar ļoti dejojošiem un saulainiem bītiem. Kā lieliskākos piemērus var minēt Holding On un All You're Waiting For. Hanging Gardens ir lieliski piemērota plate vasaras dārza ballītēm, kurās,es ticu, tā arī tikai aktīvi izmantota.

Tikpat vasarīgu plati kā iepriekšējā vietā pieminētie Classixx, izdeva arī divi jaunieši no Austrālijas. Savā debijas platē Howlin Geibriels Vinterfīlds un Džono Ma (no kura vārda arī aizgūts grupas nosaukums) ir uzjaukuši pamatīgu stilu un žanru kokteili, tam visam klāt pievienojot pamatīgu saules devu. Puišu repertuāra dziesmas var pieskaitīt pie psihadēliskas indī mūzikas (Man I Need, Let Her Go), alternatīvās deju mūzikas (Four, Come Save Me), varbūt arī pie chillwave (Backwards Berlin) un pilnīgi noteikti pie apburošas psihedēlijas (plates augstākais punkts The Throw, What Love u.c.). Kopā tas viss veido apbrīnojami saskanīgu un brīnišķīgu skanējumu. 

Topa 18. vietā ir nu jau vecmeistars ar stāžu, kurš muzikālajā apritē atgriezās pēc septiņu gadu pauzes uzreiz ar dieviem ierakstiem viena gada laikā. To sekmes gan bija ļoti atšķirīgas, proti, pirmais albums, kas iznāca martā bija lielisks neosoula ieraksts, kurā Timberleiks bija vienkārši elegants kā flīģelis (izsakoties Normunda Naumaņa vārdiem), turklāt apdāvājot klausītājus ar vairākiem līdz pat astoņu minūšu gariem episkiem vairākdaļīgiem gabaliem, kādus jau pidzīvojām iepriekšējā viņa solo platē FurureSex/LoveSounds, turklāt tieši ar šādu mūziku Timberleiks pamatīgi atsvaidzināja līdz šim ļoti monotoni skanošo Top 40 piedāvājumu. Tikmēr otrais ieraksts šķita izdabāšana mūsdienu tai pašai Top 40 publikai ar pamatīgu deju mūzikas devu un plastmasīgu skanējumu.

Londonas jauno apvienību London Grammar mēdz salīdzīnāt ar The xx, kaut, manuprāt, diezgan kļūdaini. Iespējams, noskaņas un atmosfēras ziņā London Grammar tik tiešām atgādina panākumiem bagātos tautiešus, tomēr šī Notingemas apvienība vairāk velk uz trip-hop pusi ar pamatīgu dream pop piešprici. London Grammar mūzika skan tik maigi un pieklusināti un savā ziņā pat ļoti oriģināli. Un pilnīgi noteikti viena no grupas lieliskā skanējuma atslēgām ir solistes Hannas Rīdas lieliskais balss tembrs, kas nedaudz atgādina Keitijas Stelmanis (Austra) un Florences Velšas vokālu apvienojumu.

Asgeirs Trauste noteikti būs nākošā Islandes eksportprece mūzikas tirgū, jo savā valstī viņš ir debitējis spīdoši (ar platīnu), Turklāt jau tagad apbraukā Eiropas lielākās metropoles sava angļu albuma popularizēšanas nolūkos, kurš 27. janvārī iznāks fiziskā veidā. Bet šoreiz šis nav stāsts par angļu versiju, bet gan par pašu oriģinālu dzimtajā valodā Dýrð í dauðaþögn (kas būtībā to pašu angļu versijas In The Silence vien nozīmē). Pirmajā mirklī var šķist, ka Asgeira balss ir gluži identiska paša Džastina Vernona (Bon Iver) balsij, pat liekoties, ka islandietis to kopē apzināti. Tomēr pamatīgi izurbjoties cauri visai debijas platei, top skaidrs, kas līdzības ir ļoti virspusējas. Islandiešiem vienmēr ir bijusi tā spēja radīt tādu mītisku un neparastu, tikai viņiem raksturīgu atmosfēru un tas noticis arī šajā gadījumā, jo, nesaprotot ne vārda no tā, ko Asgeirs dzied savās dziesmās, tās pamatīgi aizkustina. Savukārt, angļu versijas dziesmas (pat ja tām tulkojumu rakstījis pats Džons Grānts) zaudē vismaz pusi šarma. Asgeirs Trauste ir kārtējais pierādījums, cik lieliski strādā islandes talantu kalve, ik gadu pasaulei piedāvājot jaunus talantus!

Queens of the Stone Age pēc sešu gadu pauzes ir atgriezušies spoži, ar vienu no labākajām roka platēm šogad. Jaunajā albumā ...Like Clockwork grupa skan raupji un spēcīgi, tajā pašā laikā saglabājot savu saldsērīgo noskaņu un skaistumu. QOTSE ir tādi meistari, ka, pat uzaicinot ierakstā piedalīties tādus augstas klases māksliniekus kā Trentu Reznoru, Džeiku Šīrsu, Aleksu Tērneru, pat Eltonu Džonu, viņi saglabā pilnīgi savu skanējumu, turklāt bez apziņas, ka šie viesmākslinieki tur ir piedalījušies, nav iespējams to pateikt. Nezinu kāpēc, bet man tas šķiet izcili!

Sākumā pret šo abu Londonas brāļu Gaja un Hovarda Lourensa debijas veikumu, par kuru visi mūzikas pasaules kritiķi bija sajūsmā, biju skeptisks. Ja pa vienam visi albuma singli bija vienkārši perfekti, tad kopumā albums neturējās nekādīgi, un vienā piegājienā to noklausīties bija pagrūti. Šī sajūta nepazuda pat pēc vairākām klausīšanās reizēm un, ja godīgi, tad vēl joprojām man šķiet, ka kā albums Settle nav līdz galam izdevies. Patiesībā tas ir pat ļoti īpatnējs gadījums, kad katra dziesma atsevišķi ir lieliska, taču albums ne. Grūti pateikt, vai pie vainas ir neveiksmīgs dziesmu sadalījums vai pašu dziesmu īpatnējā uzbūve, iespējams, albums ir vienkārši par garu. Ko tad darīt - sakārtot visus singlus dziesmu topā un gar albumu nelikties ne zinis? Manuprāt, tas nebūtu īpaši godīgi pret pašiem brāļiem, jo viņu talantu nekādi nevar noliegt, tādēļ vietu starp labākajiem šī gada mūziķiem viņi noteikti ir pelnījuši.

Devonam Velšam ir ko teikt, savukārt Metjū Otto zina, kā to vislabāk ievīt mūzikā. Tādā veidā rodas desmit muzikāli stāsti, kas nebūt nav nekāda vieglā klausāmviela, bet tā perfekti noder pārdomu brīžos. Ja domājat par Majical Cloudz kā fona mūziku, tad aizmirstiet, jo tai ir jāvelta maksimāla uzmanība un tikai tā grupas patiesais vēstījums nonāks pie Jums. Albums, kuru labāk vienreiz noklausīties, nekā 100 reižu par to dzirdēt.

Trevors Pauerss jeb Youth Lagoon ir tas, kurš pirms pāris gadiem vislabāk atbilda apzīmējumam bedroom musician, jo viņa debijas albums The Year of Hibernation patiešām tā arī izklausījās (tas patiesi bija ierakstīts viņa mājas studijā) - ar minimālu instrumentu pielietojumu un.. un patiešām tā it kā būtu ierakstīts kasetē savā guļamistabā. Ir pagājuši divi gadi un ir mainījies pilnīgi viss, izņemot Pauersa skatuves vārdu. Wondrous Bughouse ir instrumentāli bagātīgs, pat krāšņs ieraksts. Turklāt pats Pauerss kļuvis pieagušāks, kas stipri jūtams arī tekstos. Albumu vislabāk raksturo tieši tā noformējums - katrs tajā var saskatīt kaut ko citu, taču tas viennozīmīgi ir krāsains un sapņains ieraksts.

Gada sākumā, kad iznāca Foals pēc skaita jau trešā plate, man ne prātā nenāca, ka tā iekļūs Wilkinson labāko albumu piecdesmitniekā, bet tagad tā gozējas pat 11. vietā. Kas ir mainījies? Šķiet jau, ka nekas, tikai laiks visu noliek pa savām vietām. Ja sākumā Holy Fire likās pieklājīgs un labs ieraksts, bet īpaši ne ar ko neizcēlās uz pārējo fona, tad atskatoties uz to teju pēc vesela gada, jāsecina, ka Holy Fire ir ne tikai labākais ieraksts grupas diskogrāfijā, bet izcils uz citu līdzīgu grupu izdoto albumu fona. Holy Fire dziesmās katrs var atrast kaut ko sev, jo, ja ne gluži tas nav raibs kā dzeņa vēders, tad tajā ir teju visa emociju gamma, taču tanī pat laikā tas kopā turas perfekti. 

Savages satriec ar dāmām neraksturīgu raupjumu, kaut tā nebūt nav pirmā reize mūzikā. Vairāk gan uzrunā tiešums, ar kādu meitenes gluži kā iedod pa galvu klausītājam. Ar skaidriem tekstiem un skaidru nostāju, savukārt lieliskā mūzika domu vēl vairāk paspilgtina un pierāda, ka tie nav nekādi joki. Tas arī viss, atliek noklausīties albumu, lai saprastu ap ko tā lieta grozās. Rekomendēju!

Būtībā tas, ko mēs gaidījām no Džeimsa Bleika viņa otrajā platē arī bija un par kaut kādu otrā albuma sindromu te nebūtu ko teikt. Bleiks otrajā platē ir vēl pieklusinātāks un vēl personiskāks, kas rezultējies fantastiskā konceptalbumā. kurā galvenajā lomā ir pieklusināti, maigi bīti, klavieres un, protams, firmas zīme - Bleika vokāls. Ir grūti pateikt, vai Overgrown ir spēcīgāks vai vājāks ieraksts par debijas plati, es teiktu, ka abi ir solīdi ieraksti, katrs savam laikam atbilstošs. Galu galā, Bleiks ir paaudzies, līdz ar to arī mūzikai ir jābūt nobriedušākai, kas tā arī ir - mazāk eksperimentu, vairāk skaidras domas.

Autre Ne Veut jeb īstajā vārdā Artūrs Ašīns turpina iepriekšējos gados iesākto tradīciju, proti, ienest svaigas vēsmas R&B mūzikā, kā to lieliski aizsāka How To Dress Well un The Weeknd (kuram, starp citu, šogad traki neizdevies turpinājums debijas triloģijai). Atšķirībā no abiem iepriekšminētajiem kungiem, Ašīns nebaidās arī iemēģināt iespraukties piesātinātajā popmūzikas lauciņā, kas viņam arī ir lieliski izdevies ar tādiem grāvējiem kā Counting un Play by Play. Cits jautājums, vai šāda veida popmūziku ir gatavs pieņemt arī vidusmēra EHR klausītājs. Visticamāk, ka nē, tomēr prieks, ka ir cilvēki, kas cenšas noņemt nekvalitativitātes zīmogu no popmūzikas nosaukuma. Autre Ne Veut tas pilnīgi noteikti sanāk!

Ja paskatāmies Metacritic sastādīto, iespējams, visobjektīvāko gada mūzikas apkopojumu, tad redzam, ka Modern Vampires of the City ir augstajā otrajā vietā uzreiz aiz paša Dieva Kanjes Vesta radītā Yeezus. Arī Pitchfork (ko tur slēpt, mani mīļākie mūzikas apskatnieki) šo Vampire Weekend ierakstu ierindojuši pirmajā vietā. Tas viss ir absolūti pamatoti, tomēr manā skatījumā līdz gada labākās plates titulam Bruklinas kvartetam kaut kas pietrūkst, gluži tāpat kā tas bija ar debijas plati un iepriekšējo Contra. Manā skatījumā visas vīru plates ir vienlīdz spēcīgas un stabilitāte, ar kādu Vampire Weekend mums pasniedz savu mūziku, priecē. Ar katru nākamo albumu vīri atrod kaut ko jaunu, galu galā paši aug un attīstās un viņiem līdzi attīstās arī mūzika, kuru viņi rada. Tam pilnīgs apliecinājums ir tādas dziesmas kā Step, Ya Hey un Hannah Hunt. Ieklausieties tekstos un sapratīsiet, par ko es runāju.

Pilnīgi noteikti Kanādas lepnumam un visas alternatīvās mūzikas karaļiem pēc Grammy un vispārīgas atpazīstamības iegūšanas radās pamatots jautājums, ko darīt tālāk un kā nesākt atkārtoties. Ar The Suburbs kanādieši bija sasnieguši kaut kādu nebūt krustpunktu, kurā bija jāizlemj, vai palikt uz vietas, doties atpakaļ vai meklēt ko pilnīgi jaunu. Galu galā grupa izvēlējās, iespējams, labāko variantu, bet varbūt arī nē, to nu mēs neuzzināsim. Taču tas, kas ir sanācis, ir gana labs, jo Arcade Fire skan kā Arcade Fire, taču pavisam jaunā kvalitātē, jo vai kāds varēja iedomāties, ka šis kolektīvs skanēs tik dejiski, episki un skaisti vienlaicīgi. Reflektor gan savā ziņā turpina grupas nemainīgo taktiku - veidot konceptalbumus. Albuma pamatā ir stāsts par Orfeju, dāņu filozofa Sorena Kirkegārda idejām, savukārt muzikāli grupa iedvesmojusies no Haiti mūzikas, bet par Arcade Fire jauno skanējumu rūpējies pats Džeimss Mērfijs. Ļoti interesanta kombinācija, kas īstenojusies absolūti lieliskā dubultalbumā.

Kā jau rakstīju albuma apskatā, These New Puritans iepriekšējā plate Hidden bija tīrs kara atspoguļojums - agresivitāte, dusmas, ciešanas un sāpes, tas viss tajā bija atrodams, kamēr šogad izlaistā Field of Reeds ir īsta pēckara mūzika, kura satur vienu vienīgu jautājumu - kā dzīvot tālāk? Varbūt pieeju šai tēmai pārāk psiholoģiski, tomēr tāda sajūta man radās klausoties šo mūziku, kas ir pilnīgi pretēja - klusa, pārdomu pilna un vēl, vēl drūmāka. Daži uzskata, ka populārajā mūzikā (ja These New Puritans mēs vispār varam pie tās pieskaitīt) šāda veida vēstījumiem nebūtu vietas (līdzīgs viedoklis bija arī par 2011. gadā izdoto PJ Hārvijas Let England Shake), jo tai ir jāatslābina un jāizklaidē. Šādam apgalvojumam ir grūti piekrist, jo klausītājam ir jāliek domāt, proti jāsniedz kaut kas pretī, tikai tad šai mūzikai ir vērtība. Field of Reeds vērtība ir neizmērojama.

Rhye radītā mūzika ir ļoti īpaša un, jā, jā, pamatīgi atkārtošos, intīma. Attiecību tēma tiek skarta teju katrā dziesmā, tāpēc varētu likties, kas gan tur jauns, jo tai pašai Teilorei Sviftai tak' visas dziesmas ir par kādu jaunu boifrendu. Tomēr šim Losandželosā bāzētajam duetam tas sanāk daudz citādāk kā pārējiem. Varbūt pie vainas tas, ka Maikls Milošs ir no Kanādas, bet viņa domubiedrs Robins Hanibals no citas ziemeļu pērles - Dānijas. Kā zināms ziemeļvalstu cilvēki par šo tēmu runā nedaudz savādāk, arī uzskati atšķiras, tādēļ Woman var saklausīt kādas jaunas atziņas. Turklāt šīs atziņas ir ievīstītas lieliskā mūzikā un Miloša fantastiskajā balsī. Atliek tikai ieklausīties un izbaudīt.

Vispār jau We Are The 21st Century Ambassadors of Peace & Magic ir viens liels un pamatīgs plaģiāts, jo daudzviet ir pārāk uzkrītošas atsauces, piemēram, uz Bobu Dilanu (Sems Frānss tik ļoti izklausās pēc Dilana, ka nevar saprast, vai viņš to dara speciāli vai viņam venkārši tā sanāk) un pašu Elvisu (dziesma Blue Mountain ir praktiski 1 pret 1 nospiesta no rokenrola karaļa Suspicicious Minds). Tad kāda velna pēc Foxygen vispār atrodas trešajā vietā? Varbūt nostalģija, jo vēlme pēc to laiku mūzikas ir tik liela, ka pieveram acis uz pāris sīkumiem, pat uz to, ka Frānss daudzviet pat mauc tik šķībi, cik vien iespējams. Bet tajā visā ir kaut kāds skaistums, kas neļauj atrauties no Foxygen mūzikas. Šķiet, nav bijusi tāda diena, kad nebūtu noklausījies kādu viņu dziesmu. Foxygen savas dziesmas izpilda tādā patīkamā pirmatnējā manierē. Galu galā pašas dziesmas ir lieliskas, ar to arī pilnīgi pietiek.

Random Access Memories ir kā hameleons, kas mainās visās varavīksnes krāsās. Te Tu sadzirdi autentiskus astoņdesmito gadu disko ritmus, te lielisku fankmūziku, kaut kur pat saklausāmas indī vēsmas, savukārt plate noslēdzas ar futūristisku elektroniskās mūzikas gabalu. Nav nekā tāda, ko šis albums nepiedāvātu. Turklāt to radījuši vieni no mūsdienu elektroniskās mūzikas svarīgākajiem cilvēkiem, pieaicinot māksliniekus, kas viņiem pašiem ir svarīgi, kurus pašus savulaik uzskatījuši par elkiem, kā, piemēram, Džordžio Moroderu un Nailu Rodžersu. Savukārt, par solistiem izvēloties māksliniekus, kas pirmajā mirklī nešķiet nekādi savienojami vienā platē - Džulianu Kasablankas, Farelu Viljamsu, Noā Lenoksu (Panda Bear) u.c. Albuma veidošana prasīja daudz laika un pūļu, lai atrastu ideālo skaņu, kaut vietai, kura būs dzirdama vien uz pāris sekundēm. Bet tikai ar absolūtu perfekcionismu var panākt izcilu rezultātu. RAM tāds ir - perfekts un nu jau leģendārs, godam pievienojoties citiem francūžu meistardarbiem, kā Discovery un Homework.

Stipri šaubos, vai mana gada albuma izvēle ir objektīva, jo tie paši Daft Punk, nu tā, paraugoties no malas, noteikti ir radījuši interesantāku un oriģinālāku ierakstu, nekā šis Filadelfijas gada pilsonis, kurš ar savu piekto studijas plati Wakin on a Pretty Daze mani ir uzrunājis līdz sirds dziļumiem. Galvenā un vissvarīgākā lieta, kāpēc Kurts Vails ir tik lielisks, ir tā vienkāršība un raudzīšanās uz lietām ar pilnīgu mieru un nesteidzīgumu. Nesteidzīgs ir arī viss albums, jo to, ko Vails grib pateikt, viņš pasaka mierīgi un nesteidzoties, ļaujot uz klausītāju iedarboties hipnotizējošām ģitāras skaņām. Ne velti albuma dziesmas nav īsas, to vidējais garums, uz aci skatoties, ir ap septiņām minūtēm. Tās atklāsmes, kuras var saklausīt visā Wakin on a Pretty Daze, nav jau it kā nekas jauns, tomēr Vaila izpildījumā tās kaut kā aizķeras. Pati albuma tituldziesma ir kaut kas ļoti īpašs, kaut kas tāds, ko klausīšos vēl ilgi. "Wakin on a pretty day/Don't know why I ever go away.It's hard to explain/My love in this daze" - dzied Vails, un būtībā tā ir mūsu ikdienas rutīna, aprakstīta vienā dziesmā. Tik vienkārši, bet tajā pašā laikā tik precīzi.

1. KURT VILE – WAKIN ON A PRETTY DAZE [Matador]
2. DAFT PUNK – RANDOM ACCESS MEMORIES [Columbia]
3. FOXYGEN – WE ARE 21ST CENTURY AMBASSADORS OF PEACE & MAGIC [Jagjaguwar]
4. RHYE – WOMAN [Republic]
5. THESE NEW PURITANS – FIELD OF REEDS [Infectious]
6. ARCADE FIRE – REFLEKTOR [Merge]
7. VAMPIRE WEEKEND – MODERN VAMPIRES OF THE CITY [XL]
8. AUTRE NE VEUT – ANXIETY [Mexican Summer]
9. JAMES BLAKE – OVERGROWN [Republic]
10. SAVAGES – SILENCE YOURSELF [Matador]
11. FOALS – HOLY FIRE [Warner Bros.]
12. YOUTH LAGOON – WONDROUS BUGHOUSE [Fat Possum]
13. MAJICAL CLOUDZ – IMPERSONATOR [Matador]
14. DISCLOSURE – SETTLE [PMR]
15. QUEENS OF THE STONE AGE - …LIKE CLOCKWORK [Matador]
16. ASGEIR TRAUSTI - Dýrð í dauðaþögn [Sena]
17. LONDON GRAMMAR – IF YOU WAIT [Columbia]
18. JUSTIN TIMBERLAKE – THE 20/20 EXPERIENCE (PART 1) [RCA]
19. JAGWAR MA – HOWLIN [Marathon Artists]
20. CLASSIXX – HANGING GARDENS [Innovative Leisure]